Fricis Grundmanis, kura vārds ir starp kritušajiem leģionāriem, vēl aizvien staigā pa Ozolniekiem.
Fricis Grundmanis, kura vārds ir starp kritušajiem leģionāriem, vēl aizvien staigā pa Ozolniekiem
Pirms pāris mēnešiem Jelgavas zemessargu veterānu rotas vīri kopā ar jaunsargiem devās ekskursijā uz Liepāju. Jauniešiem pārsvarā patika šovs ar ekskursantu spundēšanu kamerās Karaostas virssardzē, bērniem – krastā zvilnējošais ronītis pie Ziemeļu mola. Turpat blakus bija arī kāds 85 gadus vecs vīrs, kuram gribējās atdzīvināt savas jaunības atmiņas. 1944. gada vasarā viņš Karaostas slimnīcā pēc operācijas atguva redzi, kas bija zaudēta kājnieku mīnas sprādzienā tepat Kurzemes ielenkumā. Vārds pa vārdam, un sāka risināties atmiņu stāstījums.
Mazpulka vienības priekšnieks
Kabiles pagasta Birznieku jaunais saimnieks Fricis Grundmanis mācījās Vārmes skolā (tā atradās tuvāk nekā Kabiles pamatskola), bija mazpulku vienības priekšnieks, spēlēja orķestrī. Droši vien dzīvē būtu kļuvis ievērojams vadītājs, ja ne 1940. gads. Pazemojoša toreiz Vārmē bijusi mazpulka mantu nodošana komjauniešiem. Īpaši žēl bijis bibliotēkas, kuras jaunie īpašnieki sprieduši: “Šito grāmatu ugunskurā, šito – uz bēniņiem…”
Tad karš, vāciešu ienākšana, kad pirmajā laikā atkal tika izkārti Latvijas karogi. Taču 1943. gada pavasarī, kad Fricis saņēma pavēsti par iesaukšanu leģionā, jauneklim nebija nekādu ilūziju par nacistu varas atbilstību latviešu interesēm. Pagastvecim divas reizes izdevās piešķirt viņam atbrīvojumu uz trim mēnešiem. Ģimenē viens dēls (vēl bija divas māsas), tēvs vecs, Birznieku jaunajam saimniekam darba daudz. Taču 1943. gadā rudenī pēc zaudējuma pie Staļingradas vācieši jau ņēma visus.
Solīja sūtīt aizstāvēt valsts robežu
Pēc jaunkareivja apmācībām Paplakā ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis solījis, ka latviešus vairs nesūtīs karot uz Krieviju. Tepat uz agrākās valsts robežas tikšot veidoti nocietinājumi, kurus gadījumā, ja tuvosies krievu karaspēks, nākšoties aizstāvēt. Patiesībā pēc divām nedēļām ešelons ar latviešu leģionāriem šķērsoja robežu. Daudzi, tostarp virsnieki, bija neapmierināti, tādēļ pulks tika sadalīts mazās grupās un izkaisīts starp vāciešiem. 1944. gada februāra beigās, kad krievi pārrāva Ļeņingradas fronti, latviešus uz neilgu laiku atkal apvienoja, turklāt no Volhovas pienāca klāt 19. divīzijas vīri.
16. martā, ko atzīmē kā Leģionāru piemiņas dienu, mīnmetēja šāviņš ievainoja kareivi F.Grundmani. Šķemba zem vaiga viņam ir vēl tagad, un acs šajos cienījamajos gados vairs nerāda. Vecais vīrs atceras: “Tajā krievu uzbrukumā ievainoto bija daudz. Mūs sūtīja arvien tālāk no frontes – Ostrova, Abrene, Rēzekne, Daugavpils. Ceturtajā dienā nokļuvu Rīgā. Es vēl biju slimnīcā, kad tēvam paziņoja, ka esmu pazudis bez vēsts.”
Orķestra biedru palīdzība
Neaprakstāms bija tēva prieks, kad pēc neilga laika dēls atgriezās mājās. Taču viņš negāja pagastā pieteikties, lai labotu pulka rakstveža kļūdu. Ja frontē pazudis bez vēsts, tad drošāk bija slēpties. Šajā ziņā palīdzēja orķestra biedrs Herberts Štorhs, kas dzīvoja viensētā Kuldīgas pagastā apmēram astoņus kilometrus no Birzniekiem. “Viss jau bija labi, taču nebija miera – uz mājām šad tad gribējās atnākt, kamēr vienreiz, tā ejot, iekritu. Mani arestēja Kuldīgas policija,” stāsta F.Grundmanis. Situācija bija draudīga. Dezertieri varēja nošaut. Taču laimīgā kārtā pratināšanas brīdī kabinetā ienāca agrākais orķestra biedrs Žanis Mucenieks. Policijā viņš bija iestājies, lai izvairītos no iesaukšanas leģionā. “Kā tu te gadījies?” Žanis izbrīnīti jautāja. Viņš nokārtoja, ka Frici atbrīvoja no ieslodzījuma un par jaunu iesauca armijā. Pirms tam gan bija jāparaksta dokuments, ka bēgšanas gadījumā tiks apcietināti vecāki.
Pa to laiku fronte jau bija pienākusi līdz Kurzemei. Piedaloties tanku kaujā, Žaņa karabiedrs mazliet novirzījās no kāpurķēžu pēdām, un sprāga kājnieku mīna. Triecienvilnis aizmeta pa gaisu arī Frici, kas tajā brīdī bija metru atstatus. Atkal ievainojums, šoreiz draudēja aklums. Taču Liepājas Karaostā vāciešiem bija labi speciālisti, un pēc divām nedēļām viņš jau sāka kaut ko redzēt. No slimnīcas uz visu mūžu atmiņā iespiedies kāds ievainots karavīrs, kas bija palicis bez abām acīm un rokām. “Labi, ka vēl tā,” puisis teicis, kad viņu apmeklējuši citi ievainotie.
Divatā dzīvē vieglāk
No slimnīcas F.Grundmani bija paredzēts sūtīt ar kuģi uz Vāciju. Taču bija jau skaidrs, ka karš drīz beigsies, turklāt jūrā vācu kuģus gremdēja. Kopā ar diviem likteņa biedriem viņam izdevās izbēgt. Ar vilcienu (šo dzelzceļa posmu pēc kara nojauca) Fricis aizbrauca uz Kuldīgu un pēc tam atkal slēpās pie H.Štorha. Šoreiz laimīgi sagaidīja kara beigas. Turpat Kuldīgā filtrācijas nometnē leģionārus ķēra ar viltu. Teica, ka laidīs mājās visus, kuri ir karojuši. Tad aicināja pieteikties tos, kuri bijuši iesaukti, bet nav paspējuši karot. Vīri, daudz nedomājot, pieteicās, un gan vieni, gan otri tika aizsūtīti pa vienu ceļu – uz lēģeriem Krievijā.
Skaidrs, ka Kabiles pagastā atgriezties būtu neprāts. Taču Fricis tolaik jau bija iepazinies ar jelgavnieci, maiznieka meitu Maigu Neilu, kas ar ģimeni bija bēgļu gaitās Kurzemē. Abi apprecējās 1947. gadā un laulībā nodzīvoja sešdesmit gadu. Diemžēl pirms neilga laika Maiga aizgāja viņsaulē. Taču tajos nedrošajos pēckara gados divatā cīnīties pa dzīvi bija vieglāk. Fricis sāka strādāt laukos – Vircavā, Lieplatonē –, pēc tam Jelgavas MTS, kas tika pārveidota par Ozolnieku meliorācijas tehnikas remonta rūpnīcu, un palika tur 46 gadus. “Darba vietu es nemainīju, jo tad vienmēr varēja prasīt: “No kurienes tu nāc? Kāpēc esi dzimis? Ko darīji karā?”” smaidot saka F. Grundmanis.
Jāpiebilst, ka pēc kara pasu galda darbiniece kļūdījās – dokumentā Grundmaņa vietā ierakstīja Gruntmanis, bet citādi viņš ir tas pats.
***
Mazpulku īpašais uzdevums
Rīgā Brāļu kapos guļ latviešu karavīri no visiem novadiem. Tādēļ trīsdesmito gadu beigā nolēma, ka pie Mātes Latvijas tēla tiks iemūrēta urna ar zemi no visiem Latvijas pagastiem, visām ievērojamākajām vēsturiskajām vietām. Mazpulku pienākums bija savākt šo zemi. Pēc tam, kad tas tika izdarīts, apriņķu centros lielās kastēs zemi sajauca kopā. Visbeidzot no katra apriņķa pa trim saujām iebēra urnā, kuras svinīgi iemūrēja 1939. gadā Mazpulku svētkos Rīgā. Zīmīgi, ka mazpulku apvienotais orķestris šajos svētkos spēlēja tautasdziesmu “Cekulaina zīle dzied zelta spāres galiņā”. Tautasdziesmā ir vārdi: “Būs brālītim karā iet.” Mazpulkā bērni un jaunieši darbojās vecumā līdz 21 gadam.
