Aizvadītās nedēļas nogale atnesusi ne tikai olimpisko spēļu miera vēstījumu un aicinājumu sacensties vienīgi sporta arēnās. Pēdējās dienās Kaukāzā uzliesmojušais militārais konflikts ir novilcis robežšķirtni, kurā bez palielināmā stikla varēsim pārliecināties, kur sākas un beidzas šodienas civilizācijas sirdsapziņa.
Atrodoties Jelgavā, pagrūti spriest objektīvu tiesu par to, kas šobrīd notiek Kaukāzā, Gruzijā, Dienvidosetijā un Ziemeļosetijā, Abhāzijā, varbūt pat Krievijā. Pierādījies, ka daudzmaz objektīvi ziņu aģentūras strādā militāro konfliktu pirmajās dienās. Pēc tam sākas konfliktā iesaistīto pušu informatīvā kauja par pasaules sabiedrības viedokli un prātiem. Līdz ar to būtu jāpieņem, ka Latvijas parlamentam, valdībai un ārlietu resoram ir pieejama svaigākā un precīzākā informācija. Un ir vēlme saprast, ciktāl, esot ekonomisko, politisko un militāro bloku – ES un NATO – dalībvalstij, mums pašiem ir nelokāms mugurkauls un viedoklis. Bez priekšā teikšanas un izdabāšanas lielvarām. To, ka līdzīgus jautājumus izsaka Baltijas un Polijas valstu prezidenti, jau dzirdējām konflikta pirmajā dienā, kad viņi līdztekus aicinājumam konfliktu pārtraukt piebilda, ka tikai tagad varēsim pārliecināties, vai ES un NATO ir rīcības spējīgas un atbildīgas organizācijas. Nu gaidām uz pašmāju politiķiem. Vismaz šajā līmenī pašlaik ir kaut kāds aizdomīgs klusums. Izņemot klusas runas un miermīlīgus, neko neizsakošus paziņojumus. Pat Saeimas Ārlietu komisija grasās savākties tikai rīt un tad arī uzklausīt Krievijas vēstnieka paskaidrojumus.
