Mazai valstiņai nereti ir visai izdevīgi atrasties spēcīgu sabiedroto kompānijā vai aizsegā.
Mazai valstiņai nereti ir visai izdevīgi atrasties spēcīgu sabiedroto kompānijā vai aizsegā. Arī uzmesto meļu un kretīnu plosītā dievzemīte savulaik izvēlējās līdzīgu taktiku, pārticību meklējot pie dzīru galda par Eiropas Savienību (ES) dēvētajā impērijā, bet vismaz šķietamu drošības sajūtu cenšoties rast zem NATO spēkiem un Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas līguma 5. punkta par kolektīvo aizsardzību.
Taču dzīvē nekas netiek dots par velti, par visu jāmaksā, turklāt dažkārt pat jāpārmaksā. Tiesības vajadzības gadījumā saņemt sabiedroto aizstāvību jaunajai NATO dalībvalstij Latvijai neprasīja tiešas biedru naudas (ja neskaita strauji palielināto budžetu militāristiem), vien vairāku tās aizsardzības ministru personā lika uz vardarbības plosīto Irāku misijā sūtīt letiņu karavīrus. Turklāt kā viens no neformāli apspriestajiem papildu ieguvumiem nākotnē ar laiku vairākkārt tika minēta arī godpilna pievienošanās to 27 pasaules valstu elitei, kas jau izbauda bezvīzu režīmu ar visos laikos imigrantu pārpilnajām un teroristu tvarstīšanu diriģējošajām Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV). Kulāros klusināti izčukstētās cerības vēl vairāk stiprināja vismaz šķietamā abu valstu un to līderu draudzība, ko savas vizītes laikā Rīgā centās uzsvērt arī Baltā nama saimnieks Džordžs Bušs, uzrunu Latvijas sabiedrībai iesākot ar grūtajā letiņu mēlē iekalto frāzi “Dārgie draugi!”.
Tomēr ne reizi vien pieredzēts, ka starpvalstu attiecībās pār spekulatīvo draudzības “dārgumu” dominē intereses, turklāt draudzība starp valstīm mēdz būt tikpat nodevīga kā starp cilvēkiem. Par to īpaši parūpējies ASV Senāts, izstrādājot izmaiņas imigrācijas likumā par bezvīzu režīma kritērijiem. Kā viens no tiem minēts arī potenciālās bezvīzu pretendentvalsts iesaistīto karavīru skaits Irākas misijā, un cerības tuvākajā nākotnē ieceļot ASV bez vīzas esot to valstu pilsoņiem, kuru militāristi Irākā stobrus vicina vismaz 300 cilvēku sastāvā. Tādējādi Latvija un vēl virkne Austrumeiropas valstu paliek “aiz borta”, bet atturīgi uzgavilēt pagaidām var tikai Polija.
Nav pat svarīgi, vai ierosinājums izstrādāts par labu “poļu santehniķiem” (ņemot vērā, ka tā iniciators bijis tieši poļu izcelsmes senators) vai “Meksikas sētniekiem”, jo runa ir par attieksmi. Uzskatāmi atklājas, ka “ASV sabiedrotie”, lai kā tas nepatiktu, tiek dalīti tuvajos un ne tik tuvajos, un, ja ASV jāizšķiras starp miniatūro Baltijas valsti Latviju un tai līdzīgām un 40 miljonu cilvēku apdzīvoto Poliju, kuras pilsoņi jau tagad dažādu imigrantu statusā lielā skaitā apsēduši ASV austrumkrastu, par atbildi divu domu nav.
Tādējādi lieku reizi gūts netiešs apstiprinājums tam, ka bijušā iekšlietu ministra un revolucionāras gramatikas lietpratēja Jēkabsona ASV Valsts departamentam izteiktais lūgums izskatīt iespēju Latvijas pilsoņiem dižvalstī iebraukt bez vīzas un sniegtā atbilde, ka “šāda iespēja tiks izskatīta”, uztverami tikai kā veltīga mutes dzesēšana un slēpta ASV vēlēšanās iegūt savā rīcībā pēc iespējas vairāk “lielgabalgaļas”.
Vēl gan vismaz teorētiski iespējams, izmantojot Latvijas prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas draudzību ar Bušu un starpvalstu diplomātisko saraksti, norīt krupi un paļauties uz izmaiņām ASV Senāta ierosinājumā, tomēr acīmredzamais jau atklājies – jaunā gaismā pārāk skaidri izkristalizējusies ASV attieksme pret saviem frontes brāļiem no izmēros nelielām valstīm – kad vajadzīga “lielgabalgaļa”, jūs esat mūsu sabiedrotie, bet, kad jālemj par pretimnākšanu imigrācijas jautājumos, jūs esat… jau citādi sabiedrotie.
