Sahāras tuksnesī, kura oāzēs mūsdienās mitinās vien klejojošas ciltis, kādreiz bez bēdu varēja lasīt ogas un medīt dzīvniekus.
Sahāras tuksnesī, kura oāzēs mūsdienās mitinās vien klejojošas ciltis, kādreiz bez bēdu varēja lasīt ogas un medīt dzīvniekus. Lielākā pasaules «smilšu jūra» slēpj sevī pierādījumus par sen uz neatgriešanos aizgājušiem laikiem, kad tur zaļoja zāle līdz ceļiem un viļņojās iekšzemes jūra. Tagad Sahāra vien draud ar eroziju, plešot smilšainās «ķetnas» aizvien tālāk un noslaukot savā ceļā jau tā pieticīgo reģiona augsnes auglīgo kārtiņu.
Tomēr pirms 400 000 gadu klimatisko apstākļu dēļ Sahārā valdījis subtropisks klimats un ziedējusi Vidusjūras apstākļiem raksturīga flora, bet zālājos mitinājušies dzīvnieki. Pirms 200 000 gadu šo reģionu pārklāja iekšzemes jūra. Vācu zinātnieki uzskata, ka tās krastos izmitinājās pirmatnējie cilvēki, kas dzīvoja grupās. Viņi cēla mājokļus, devās laivās ķert zivis un medīja dzīvniekus, no kuru ādām darināja sev tērpus.
Daudzi paleontologi apstrīd domu par mājokļu un laivu eksistenci, oponējot, ka pirms 200 000 gadu vēl valdīja drūms akmens laikmets, kad neviens neprata nedz zvejot, nedz arī mājokļus būvēt. Lībiešu zinātnieku četrdesmit gadu ilgie pūliņi gan pierāda, ka pirmatnējais cilvēks, kas šai gadījumā varēja būt homo erectus, būvējis mājokļus gan iekšjūras krastos, kad valdījis gadalaika sausais periods, gan attālāk no krasta, paceļot būdiņas uz paaugstinājumiem lietainajos laika posmos. Iecienītākie medījumi bijuši nīlzirgi un strausi. Nomedīto dzīvnieku ādas kalpojušas arī apģērba darināšanai. Tā nepieciešamību Sahāras pagātnes pētnieki īpaši uzsvēruši. Pēc viņu domām, ja pirmatnējie cilvēki skraidītu kaili, vien ar spalvām apauguši, tie sen jau būtu saslimuši ar plaušu karsoni un izmiruši, tādējādi pabeidzot evolūcijas vēsturi. Turklāt pētnieki atraduši īpaši apdarinātus akmens kaltus, kas pielāgoti ādu apstrādāšanai.
Pats nozīmīgākais atspēkojums seno cilvēku mājokļu skeptiķiem ticis atrasts kādreizējās jūras vienā krastā. Saslietie bloki no kvarcīta un smilšakmens no netālās akmeņlauztuves veidoja sienas aptuveni sešdesmit centimetru augstam mājoklim. Augšdaļa, iespējams, bijusi pārklāta ar dzīvnieku ādām. Telpas pamatne tikusi padziļināta par trīsdesmit centimetriem zemē, un tās vidū atradās pavards. Mājokļa mūra sienas tika izveidotas apļa formā. Iekštelpas diametrs bijis 2,60 metru liels. Pēc tam, kad mājoklis nolietojies vai tas bijis jāpamet citu iemeslu dēļ, pirmatnējie cilvēki no akmens plātnēm izgatavojuši jaunus ieročus vai darbarīkus.
Akmens lauztuves, atklātā mājokļa un atrasto darbarīku atrašanās vienkopus ļāvusi zinātniekiem noteikt dzīvesvietas vecumu, kas bijis 200 000 gadu. Tādējādi atrastā homo erectus māja ir viens no trim vecākajiem mājokļiem pasaulē, ko būvējusi cilvēka roka. Varbūt arī pats vecākais.
Izzudušās iekšzemes jūras pārpalikušie pierādījumi ir tuksnesī esošie sālsezeri, kuru sāls procents ūdenī ir pat augstāks nekā Nāves jūrā. Pamazām arī tie iztvaiko, atstājot pēc sevis vien sāls kaudzes. Tādējādi šodienas dzīvībai «nedraudzīgā» Sahāra kādreiz, iespējams, tieši tajā kārusi šūpuli cilvēku dzimumam, kas mūsdienās gandrīz pilnībā pametis savu pirmdzimteni.
