Satiku uz ielas Zēbergu. Esot atkal nopircis jaunu fototehniku uz kredīta, dzīvojot bez naudas, bet toties KĀDAS bildes varot taisīt!
Satiku uz ielas Zēbergu. Esot atkal nopircis jaunu fototehniku uz kredīta, dzīvojot bez naudas, bet toties KĀDAS bildes varot taisīt! Kas pazīst fotogrāfu Juri Zēbergu, zina, ja ilgāku laiku nav viņu satikuši, šādi jaunumi būs jādzird kā likts. Viņš atdos visu naudu, lai tikai varētu uztaisīt labu bildi. Fotogrāfs no galvas līdz kājām.
Nesen Juris Zēbergs kopā ar vēl četriem Latvijas fotogrāfiem saņēma Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu. Šādi diplomi fotogrāfiem tika pasniegti pirmo reizi.
Par sevi Juris stāsta labprāt, tomēr visu laiku neviļus aizklīst pie runām par fotografēšanu. Tāds ir Juris, tā viņš stāsta par sevi.
Bērnības dienu foto
Esmu dzimis jelgavnieks. Toreiz gan vēl jaunās slimnīcas Pārlielupē nebija un, kad man bija kādi pieci seši gadi, mēs no bērnudārza gājām ekskursijā skatīties, kā to būvē. Visa mana bērnība pagāja Kalnciema ceļa apkaimē, tur es augu un tur arī dzīvoju pašlaik. Toreiz es par katru cenu gribēju kļūt ārsts, medicīna mani visu mūžu ir saistījusi un interesē arī vēl tagad. Atceros, kā potēju visus spēļu lāčus un lelles, kā tos ārstēju. Pēc pamatskolas medicīnas skolā apguvu feldšera profesiju, bet diemžēl šo darbu veselības dēļ nevarēju strādāt.
Man ļoti gribētos, lai kāda no manām meitām pēc skolas beigšanas izvēlētos studēt medicīnu. Pagaidām gan viņām ir tas vecums, kad idejas par nākotnes plāniem nemitīgi mainās. Te viņas grib būt ārstes, te skolotājas – kā kuro dienu.
Fotografēšana bija otrā lieta, kas mani vilināja jau sen – apmēram no trešās klases. Tēvam bija draugs, ar kuru viņi kopā strādāja Lauksamniecības akadēmijas Vīrusu laboratorijā. Viņš bija augstas klases fotogrāfs – ulmaņlaiku meistars, tas laikam mani ietekmēja. Biju mājās vannas istabā iekārtojis laboratoriju un taisīju šādas tādas bildītes. Taču toreiz tas vēl bija nenopietni, man pat prātā neienāca doma, ka es ar fotografēšanu varētu saistīt visu savu dzīvi. Kad pēc medicīnas skolas beigšanas apstākļi iegriezās tā, ka nevarēju tajā jomā strādāt, bija jāizvēlas kaut kas cits. Vienmēr esmu uzskatījis, ka jāizvēlas darbs, kas patīk, jo tad to var paveikt apzinīgi un labi, ar savu darbu gūt sev un dot citiem gandarījumu.
Kad arodskolā pabeidzu mācīties fotografēt, mani pieņēma par zelli fotosalonā Rīgas ielā. Protams, līdz fotografēšanai es tiku labi ja pēc pāris mēnešiem. No sākuma mani darbi aprobežojās ar tukšo pudeļu aiznešanu uz veikalu un pilno atnešanu uz salonu. Tad es vēl varēju grīdu uzslaucīt, pēc tam man sāka dot bildītes apgriezt.
Darbs salonā bija skaists laiks – bildējām visu ko – kāzas, bēres, jubilejas… Pārsvarā tās bija melnbaltās fotogrāfijas, kuras taisīja ar rokām. Labas bildes arī tagad izgatavo ar rokām, un tā būs vienmēr.
Tas bija laiks, kad nāca nauda – aizbraucu uz vienu kolhozu, «sabildēju ģīmjus» un vakarā braucu mājās ar 300 rubļiem kabatā. Vienīgi tā nauda toreiz gan viegli nāca, gan viegli gāja. Īsta bohēma valdīja – vakaros staigājām no viena restorāna uz otru. Gāja augstos toņos. Tad man bija gadi 18 vai 19.
1991. gada 13. jūlijā apprecējos, bet 16. jūlijā man palika 26 gadi. Mana sieva ir bibliotekāre, viņai savukārt visu mūžu grāmatas patikušas.
Četru stūrakmeņu fotogrāfija
Pirms gadiem likās, ka visu esmu apguvis: «štancēt» bildes māku, un neko vairāk nevajag. Bohēma mūžam turpināsies, bet sākās atmodas gadi un bija skaidrs, ka visu laiku tā tomēr nevarēs. Parādījās lētie fotoaparāti – «ziepju trauki». Cilvēks kaut ko sabildē, un viņam liekas, ka tas krāsainais blefs ir fotogrāfija. Patiesībā jau man arī vienu laiku tā likās, es pat esmu vienas kāzas ar «ziepju trauku» bildējis. Tā īsti nebiju aizdomājies, ka ar fotografēšanu var arī kaut ko nopietnāku veidot. Tā uzskatīju līdz tam brīdim, kad nokļuvu Rīgā, kur mani jau sagaidīja daudzi konkurenti, kas vis «neštancēja» bildītes pa santīmiem, bet gan taisīja nopietnas fotogrāfijas. Tad es sapratu, ka man tomēr vēl krietni ir jāmācās. Tā nonācu fotoklubā «Rīga», kur sāku izglītoties mākslas fotogrāfiju jomā.
Man fotografēšanā ir, ja tā var teikt, četri stūrakmeņi, uz kuriem balstos. Tie ir fotogrāfi Zigurds Bilzonis, Gunārs Binde, Leons Balodis un Jānis Gleizds. No Z.Bilzoņa es mācījos visas tehniskās lietas, jo viņš ir izpētījis precīzi gandrīz visu šajā jomā. No L.Baloža var mācīties to, ka, ja man vajag foršu fotogrāfiju, es nevis vienkārši aizeju un nobildēju, bet gan sēžu un gaidu pareizo gaismu, pareizo momentu. Balodis reizēm pat gadiem rēķina, lai nofotografētu vienu pašu skatu. Viņam ir viens tāds darbs, kas fotografēts no Vanšu tilta puses. Tajā redzami Doma un Pētera baznīcas torņi, un pa vidu tiem dūmakā – saule. Šāds brīdis vērojams vienreiz gadā. Lai to uzņemtu, Balodim pagājis pusotrs gads aprēķiniem.
No G.Bindes iemācījos fotomākslas pamatus, bet ne jau tāpēc es viņu uzskatu par vienu no stūrakmeņiem, bet gan tāpēc, ka no Gunāra guvu mākslu domāt. Aizejot uz uz ikvienu pasākumu, es nefotografēju vienkārši tāpat, bet gan izdomāju, ko un kāpēc daru.
Arī J.Gleizds mani vienmēr ir saistījis ar savām bildēm. Viņš ir unikāls cilvēks, jo visu mūžu strādā bez rokām. Pirmām kārtām jau sajūsmina Jāņa milzīgais gribasspēks un apņēmība. Es nezinu lielāku aktu meistaru kā Gleizds. Viņš katrā aktā centies atklāt sievietes būtību. Ikvienā bildē jūtama dziļa doma, tās ir apgarotas un romantiskas.
Skolotāja un skolēnu bilde
Jelgavā noteikti pietrūkst tādu jauno fotogrāfu, kuri veidotu nopietnas fotogrāfijas, nevis tikai ražotu un pārdotu lētas, krāsainas bildītes. Diemžēl pašlaik ar jaunajiem ir tā – beidz skolu, viņiem ir labs fotoaparāts un liekas, ka ar to pietiek. Viņi nesajūt fotogrāfijas garšu, bet gan aukstasinīgi «noštancē» – fiksē notikumu, un viss. Tieši tāpēc esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas mani uzaicināja «Jundā» strādāt. Es gribu panākt, lai arī Jelgavā ir jaunie, kas fotogrāfijā spēj ielikt domu, nevis bildēt vienkārši tāpat. Trijos gados, kopš tur strādāju, kopā ar maniem audzēkņiem esam izauguši līdz Jelgavas Jauno fotogrāfu kluba dibināšanai – tagad tāds mums ir. Pirms kāda laika es gribēju klubu Jelgavā nodibināt kopā ar vecajiem fotogrāfiem, lai būtu kur kopā tikties, pārrunāt darbus, bet nekas neiznāca – vai nu mani neņēma par pilnu, vai nu nesaprata lietas būtību. Tiekoties šādā klubā, ir vieglāk katram pašam izprast savas bildes, saņemt kritiku vai padomu no kolēģiem. Arī mēs tāpat fotoklubā «Rīga» darījām – kopīgi analizējām darbus. Ilgi briedu kluba dibināšanai, beidzot tas ir noticis, un interesenti var nākt tajā iesaistīties. Pagājušā gada beigās Rīgā nodibinājām arī Latvijas Fotogrāfu biedrību.
Fakti
Juris Zēbergs
Fotopulciņa skolotājs.
Saņēmis Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu.
Latvijas Fotomākslinieku savienības biedrs.
Jelgavas Jauno fotogrāfu kluba «Junda» dibinātājs.
Latvijas Fotogrāfu biedrības biedrs un dibinātājs.
Personālizstādes – Jelgavā un Rīgā.
Piedalījies starptautiskās foto izstādēs Anglijā, Luksemburgā, Ķīnā, Dienvidslāvijā, Lietuvā, Igaunijā, Austrijā, Brazīlijā, ASV, Taivānā, Krievijā.
