Gudro teikumu – visi tic pesteļiem un burvjiem – nācies dzirdēt ne vienam vien un ne tikai reizi.
Gudro teikumu – visi tic pesteļiem un burvjiem – nācies dzirdēt ne vienam vien un ne tikai reizi. Var jau teikt arī tā, jo ar medicīnu, par kuru rūpējas mūsu valstsvīri, neapmierināto netrūkst. Iespējams norādīt, kad un kādas zāles dzert, kā ēst, ko darīt, lai paliktu vesels. Bet kā rīkoties, lai nesaslimtu? Vienkārši dzīvot dienu no dienas, jo esi nācis šajā pasaulē? Arī gudri jautājumi.
Par tradicionālo medicīnu visi zinām daudz – mums ir poliklīnikas, slimnīcas, ģimenes ārsti, tabletes, tinktūras utt. Par netradicionālo zinām mazāk, kaut tā ir simtiem reižu vecāka. Tās dažādos nosaukumus pat grūti atcerēties. Vienkāršākais, pēc cilvēku tautībām – mongoļu, ķīniešu, filipīniešu, indiešu. Vēl jau ir datordiagnostika, akupunktūra, homeopātija, dziednieki. Mūsu vidū ir tādi, kas to sauc par pesteļiem un burvjiem. Lai sauc! Vieni ārstē ar tabletēm radītās slimības sekas, otri sakārto arī dvēseli. Es saku – man ar dvēseli viss kārtībā, tā ir mans īpašums, ko tur svešam iejaukties.
Var vilkt kaut kādas paralēles ar to, kas noticis ar mani personiski. Pat gadījies dzirdēt – gan jau tās ir komas sekas. Jā, mediķi mani no tās “izcēla”, bet novērst to, kāpēc koma radās, nebija viņu spēkos un pienākumos – mediķiem taču nav jāķer katrs piedzēries autobraucējs. Viņi ārstē sekas, nevis novērš to rašanos.
Šajos gados ar medicīnas darbiniekiem esmu saskārusies daudz, bet attieksmi pret šo jomu neesmu mainījusi kopš agrās jaunības gadiem, kad no rītiem sabiedriskajā transportā uz darbu devāmies kopā ar mediķi. Vienu rītu viņš saka: zini, man vakar prasīja, vai tādu un tādu pazīstu, teicu: jā, es ar viņu guļu … vilcienā. Tāda vienkārša, pat rupja ir mana attieksme. Tā radusies ne tikai tāpēc, ka uz Darba ekspertīzes ārstu komisiju cilvēkam, piemēram, bez kājas jāiet katru gadu – laikam komisija (mediķi) gaida, ka izaugs jauna kāja.
Šajos gados esmu saskārusies arī ar dziedniekiem. Iesākās tā. Slimnīcā jau otro reizi bija veikta operācija manai kaimiņienei, medicīnas māsai, kurai iepriekš tika izņemts kuņģis, liesa, žultspūslis un konstatēts ļaunais vēzis. Esot uz nāves gultas, viņa ierunājās par to, vai tik mēs neesam nolādētas. Pēc tam es atradu, ka ir dziednieki, kuri strādā arī ar fotogrāfiju.
Vai viņai bija vieglāk nomirt, nezinām, gan jau to pateiks kādā citā pasaulē, kurā nejauši satiksimies.
Dziednieks attīrīja arī mani un atzina, ka esmu “tīra”. Savukārt es, kā jau šo lietu zinātāja, ieteicu, kuras vārdu kļūdas labojamas viņa mājas lapā. Šis tas tika izlabots, bet par pēdējām ieteiktajām ziņu nav. Intereses pēc devos pie cita dziednieka.
Pirmkārt, viņš pateica, ka esmu ļoti netīra (ūdeni, lai nomazgātu netīrumus, lietoju daudz, un cits jau mani bija attīrījis), otrkārt, sastaptā paziņa teica, ka viņa par pirmo apmeklējuma reizi samaksājusi piecus latus vairāk. Tātad viena dziednieka izmaksas atšķiras vismaz trīs reizes, lai gan daudzos papīros un arī intervijās tiek vēstīts, ka viņš nedrīkst ņemt vairāk par pieciem latiem.
Ne jau par naudu ir runa, kaut paši dziednieki atzīst, ka visi esam no tās atkarīgi, vienalga, skaitām latus vai santīmus. Nauda mīl, ka to skaita, un tikai nauda rada naudu.
Cilvēkiem ar īpašām spējām, kuras nenoliedzami dziedniekiem ir, to vajadzētu zināt. Tikai – mums katram ir īpašas spējas, bet vai protam tās izmantot arī savā labā. Turklāt – var runāt vienu, bet darīt ko citu.
Katrs sakārtosim savu dvēseli. Tad nebūs jāsaka – visi citi slikti, es tas labais, kuram tie citi dara tikai ļaunu. Sakārtosim savu dvēseli, lai tā būtu tikai mans īpašums. Attīrīsim to katrs pats, cik varam un protam, jo neviens cits par otru vairāk nerūpēsies, kā tikai katrs pats par sevi. Tāds naivs aicinājums. Bet naivisms bijis daudzu lielu lietu sākums.
No www.delfi.lv
