Klusa lauku meitene, kuru pilsētas skolā neko daudz nemana. Tā 11. komercklases skolnieci Vitu Sitiņu izbrīnīti raksturoja pedagogi Spīdolas ģimnāzijā, kad decembra vidū uzzināja, ka Vita kļuvusi par Latvijas Stāstnieku ķēniņieni.
Klusa lauku meitene, kuru pilsētas skolā neko daudz nemana. Tā 11. komercklases skolnieci Vitu Sitiņu izbrīnīti raksturoja pedagogi Spīdolas ģimnāzijā, kad decembra vidū uzzināja, ka Vita kļuvusi par Latvijas Stāstnieku ķēniņieni.
Jau vairāk nekā desmit gadu Latvijas Universitātes Etniskās kultūras centrs organizē dažādus konkursus bērniem un jauniešiem. Starp tiem arī Stāstnieku konkurss, kurā vispirms novadā un pēc tam Latvijas mērogā sacenšas tie, kas piecās minūtēs var saistoši izstāstīt vienu latviešu tautas pasaku, vienu atgadījumu no dzīves un vienu ātrrunu, anekdoti, baumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tiek vērtēta gan runas kultūra, gan mākslinieciskums – dažnedažādas stāstnieka dotības. Ķēniņiene Vita šos savus talantus spodrinājusi jau kopš trešās klases. Proti, mācoties Glūdas pamatskolā, viņu konkursā iesaistīja latviešu valodas un literatūras skolotāja Biruta Raudive. Sākumā gājis pagrūti. Skolotāja atzīst, ka Vitai atšķirībā no vecākās māsas Evijas domāšana ir vairāk matemātiska nekā humanitāra. Taču darbs dara darītāju. Vita piedalījusies arī Etniskās kultūras centra organizētajās nometnēs un daudz lasa. Beidzamos trīs gadus pēc kārtas meitene ieguva Dižā stāstnieka titulu un atbilstoši konkursa noteikumiem šogad varēja cienīgi pretendēt uz Stāstnieku ķēniņienes godu. Augstāk vairs nav kurp kāpt. Turpmāk viņa būs aicināta konkursa žūrijā. Jāpiebilst, ka skolotāja B.Raudive izaudzinājusi trīs Stāstnieku ķēniņus. Pirmā bija Inita Šalkovska, kas tagad jau studē Rīgā. Otrais – Kirils Makarskis, kas pēc Glūdas pamatskolas beigšanas aizgājis uz Saldu mācīties par ugunsdzēsēju, un tagad Vita. Nākamais šajā rindā varētu būt Artūrs Bračs. Puisis mācās tikai septītajā klasē, un vēl laika gana.
Ko darīt pēc ģimnāzijas beigšanas, Vita vēl nav izlēmusi. Tas ir grūts jautājums. Taču katrā ziņā stāstnieka māksla dzīvē noderēs.
Lasītajiem piedāvājam Vitas atgadījumu no dzīves, ko viņa decembra vidū, iegūstot Stāstnieku ķēniņienes titulu, klāstīja žūrijas komisijas priekšā Rīgas Latviešu biedrībā. Vita gan piebilst, ka teksts tapis divas dienas pirms uzstāšanās, braucot vilcienā no mājām uz skolu.
***
Kārtības labad
Atgadījums notika manas vecākās māsas Evijas klasē, kad viņa vēl mācījās vidusskolā. Klasei bija paveicies ar stingru, bet ļoti labu humora izjūtu apveltītu audzinātāju. Kādu dienu viņa teica, ka nākamajā stundā klasē nāks akreditācijas komisija un tādēļ jāuzvedas ļoti, ļoti kārtīgi un galvenais – jāizskatās gudriem.
Tā, lūk, bet cik tad ilgi var izskatīties gudri un kārtīgi, ja stundas sākums kavējas un ciemiņi nenāk un nenāk! Zūd pacietība. Puiši sāka uzjautrināties un noslēpa klasesbiedra Sašiņa somu skolotājas skapī, kas atradās pašā tālākajā klases stūrī. Sašiņs, protams, gribēja dabūt savu somu atpakaļ un līda tai pakaļ. Kad viņš jau līdz pusei bija ietilpis skapī un gandrīz aizsniedzis somas stūri, atvērās durvis un klasē sāka nākt akreditācijas komisijas locekļi un arī klases audzinātāja, ko taču nedrīkstēja iegāzt. Izskatītos taču pagalam dīvaini, ja Sašiņš tajā brīdī mēģinātu izkūņoties no lielā skapja. Kaut kas bija jādara lietas labā. “Jautrības cēlāji” steidzīgi atgriezās savos solos, bet Sašiņš palika skapī. Labākais bija tas, ka akreditācijas komisijas locekļi nosēdās pēdējos solos, tieši blakus skapim, kas ik pa laikam draudīgi nokustējās, par ko klases biedru sejās parādījās savāds smīns. Pa laimi, komisijai neienāca prātā apskatīt skapja saturu, kurā atradās Sašiņš – saliecies deviņos līkumos.
Tikko stunda beidzās un komisijas locekļi atstāja klasi, Sašiņš laimīgs izvēlās no skapja un atviegloti uzelpoja.
Atklātā stunda bija noritējusi veiksmīgi, bet klases audzinātāja šo gadījumu pieminēja arī izlaidumā.
