Vakar pēc ilgāka laika jutos neaprakstāmi lepns par to, ka dzīvoju un strādāju tieši šeit – Jelgavā.
Vakar pēc ilgāka laika jutos neaprakstāmi lepns par to, ka dzīvoju un strādāju tieši šeit – Jelgavā. Iemesls bija šķietami nenozīmīgs. Novembra sākumā neizprotamie un nekad neuzminamie laika apstākļi Latvijai uzsūtīja pamatīgu sniegu. Tādu, ka putenis griezās kā visdziļākajā ziemā.
Vispirms jau mana pašapziņa cēlās, izbraucot no mājas pagalma un iesēžoties “astē” lepnam BMW. Putināja pamatīgi, tāpēc lēni braucošo auto apdzīt bija neiespējami. Kāpēc lepnais “autiņš” virzījās tik lēni, kļuva skaidrs visai drīz. Tā vadītājs izmisīgi ar diezgan nobrauktajām vasaras riepām mēģināja auto vienkārši noturēt uz piesnigušā ceļa. Situācija izrādījās līdz mielēm pazīstama – nekas mūsu autovadītāju paradumos nav mainījies un, kamēr pārsimts mašīnu, iestājoties sniegotai ziemai, netiks sadauzītas, tikmēr mūsu autoīpašnieki par savu un citu braucēju veselību un dzīvību nedomās.
Patiess lepnums pārņēma brīdī, kad gatavojos šķērsot Lielupi. Pavēlajai rīta stundai neraksturīgi, sākot no Ledus halles, pāri abiem tiltiem stiepās nebeidzama automašīnu rinda. Nu, lūk, beidzot bija iespēja justies kā galvaspilsētas iedzīvotājam, kam sastrēgumstundā pa Salu tiltu nepieciešams šķērsot Daugavu. Arī Lielupes uz Driksas pārvārēšana nu bija salīdzināma ar braukšanu pāri likteņupei Rīgā rīta stundās, kad visi steidzas uz darbu. Kļūst skaidrs, ka Jelgava ar pilnām tiesībām var sevi nosaukt par Zemgales galvaspilsētu. Vismaz brīdī, kad laika apstākļi negaidīti piespēlē sniegu. Bija redzams, ka vairums automašīnu nebija aprīkotas ar riepām, kas piemērotas braukšanai šādos laika apstākļos, un autovadītāji, lai izvairītos no avārijām, ātrumu samazināja līdz minimumam.
Par pilsētas centrālo ielu tīrīšanu atbildīgais uzņēmums “Kulk” informē, ka pirmā sāls kaisāmā mašīna darbu sākusi pašā rīta agrumā. Tomēr skaidrs, ka pirms pāris stundām izbērtais sāls nespēj tikt galā ar pamatīgo no debesīm krītošo sniegu.
Pasaules kontekstā palūkojoties, protams, nekas ārkārtējs pie mums nav noticis. Cik nav redzēts, ka, piemēram, ASV metropolē Ņujorkā sniegputenis var ieviest tādu haosu, kāds mums pat sapņos nav rādījies. Tajā pašā laikā notikumi pasaulē nav mierinājums tiem, kuriem nenotīrītās ielas dēļ nākas sēdēt automašīnu sastrēgumā pašā pilsētas centrā. Vai arī mierināt sevi brīdī, kad spēkrata aizmugurējo daļu lupatās sasitusi kāda cita, kuras īpašnieks ieradis braukšanas apstākļiem piemērotas riepas uzlikt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Starp citu, autoservisi vakar bija pārpildīti ar riepu mainītājiem.
Lepnums un prieks pārņēma arī par mūsu cilvēkiem, kas apņēmīgi slapjām kājām, cītīgi skatīdamies, kur kāpt, soļoja pa pilsētu. Līdz pusdienlaikam uz pirkstiem varēja saskaitīt tās ietves, kuras daudzmaz bija atbrīvotas no sniega putras. Tā vien šķiet, ka sētnieki par sniegu bija tikpat izbrīnīti kā pārējie. Acīmredzot tādas lietas kā sniega lāpstas viņiem nobāztas noliktavu tālākajā kaktā.
Atliek vien cerēt, ka dabas mātes vakardienas pārbaudes uzdevums visus atbildīgos dienestus, tostarp arī mūsu pašu saprašanu, spēs iegrozīt ziemas virzienā. Tad ar jaunajām globālās pozicionēšanas sistēmām apgādātie sāls kaisītāji būs kā “štiki” klāt tajā vietā un laikā, kur tas ir visnepieciešamākais. Nedaudz miegainie sētnieki būs notrausuši putekļus no saviem “ieročiem”, bet autovadītāji pārliecinājušies, ka ziemā labāk braukt ar piemērotām riepām aprīkotiem braucamajiem.
