Šodien kārtējo reizi šajā gadā sācies tāds kā brīvdienu maratons.
Šodien kārtējo reizi šajā gadā sācies tāds kā brīvdienu maratons. Ticamākais, jau esam sākuši gatavoties Līgo vakaram, kas būs gan tikai pēc pāris dienām. Tomēr, vai zināt, ka tieši šonakt pulksten 2 un 59 minūtēs sākusies vasara? Agrais pavasaris un jau sen nopļautā pirmā zāle daudziem sajaukusi galvas. Vai jūs zināt, ka pirms 23. jūnija, kad notiks vīkšīšanās uz tuvējo pļavu riktēt ugunskuru, 22. jūnijs kalendārā apzīmēts kā Varoņu piemiņas diena? 1919. gada 22. jūnijā letiņi kopā ar kaimiņiem igauņiem sakāva vāciešu karaspēku, un tas uzskatāms par pagrieziena punktu abu valstu brīvības cīņās.
Šo dienu gan atcerēties gadās vien tad, kad palūkojies kalendārā. Tur tā šogad sarkani iekrāsota, jo iekritusi svētdienā. Bet citus gadus? Kam vajadzīga atceres diena, kuru neviens tāpat neatminas? Vai to mums atgādina sabiedriskie tālrādes un radio kanāli? Pārlūkojot programmu – nē, nav atrodams kāds raidījums, kas atgādinātu, kas noticis mūsu valsts vēsturē pirms gandrīz gadsimta. Atliek vien jautāt šīs atceres dienas ielicējiem kalendāros – bet jūs paši? Kam tas bija nepieciešams? Lai parādītu savu urrāpatriotismu? Vai daudz godīgāk pret kritušo cīnītāju piemiņu nebija vēsturi nesaskaldīt sīkos notikumos, kurus vairs atceras (un arī ne vienmēr) tikai vēsturnieki?
Bet tā turpiniet aktīvo rosīšanos, gatavojoties lielajam gada notikumam – līgošanai. Lai jāņubērniem nepietrūkst dziesmu, jāņumammai un papum – siera un alus. Un vēl. Ja bailes no policijas būs alus aizlietas, bet nagi niezēs ķerties pie stūres, atcerieties, ka katrs pats ir savas un citu nelaimju kalējs.
