«Bija jānotiek lielam pavērsienam, lai saprastu, ka gribu un varu darīt to, kas pašai patīk. Ceļš pa karjeras kāpnēm ir sācies.
“Bija jānotiek lielam pavērsienam, lai saprastu, ka gribu un varu darīt to, kas pašai patīk. Ceļš pa karjeras kāpnēm ir sācies. Ļoti ceru, ka tas neapstāsies, jo manas rokas un arī galva noteikti būs vajadzīga daudziem, īpaši veciem un slimiem cilvēkiem,” teic fizioterapeite, masiere, veselības centra “Sorgenfrei” īpašniece Ināra Jurēvica.
Ināra ir mediķis ar 24 gadu darba stāžu, lielākā daļa no tiem nostrādāta ar smagi slimiem pacientiem. No 7. aprīļa viņai ir savs veselības centrs rajona slimnīcā.
Slimnieku pieceļ no gultas
Jau sešus gadus I.Jurēvicai ir privātprakse, taču šogad tikai pa īstam sākusies viņas virzība pa karjeras kāpnēm.
“Tā reiz dzīvē iznāca, ka ģimenes izjukšanas dēļ daudzas lietas bija jāsāk no jauna. Arī sakārtot personīgo dzīvi un sākt savu biznesu. Sapratu, ka ar prakses algu vien nevaru izdzīvot, jāapgūst kas jauns,” stāsta Ināra.
2000. gadā viņa aizgāja no darba doktorātā un Ledus hallē sāka masieres privātpraksi. Sākumā to apvienoja ar medpunkta vadītājas darbu, bet vēlāk saprata, ka grūti būt masierei un vienlaikus medpunkta vadītājai. Izvēle krita par labu privātpraksei, kur Ināra strādāja par masieri.
“Daudzi man jautā, kas bija iemesls aiziet no siltas jaukas vietiņas doktorātā. To ir daudz – alga, mediķa darba nenovērtēšana. Deviņdesmitajos gados, kad sākās ģimeņu ārstu laiks, ilgi nostrādāju par feldšeri gan psihiatrijā, gan kardioloģijā, gan neiroloģijā. Vairāk nekā 60 procentos gadījumu pacienti bija gados veci un slimi – sirds, neiroloģiskie, smagi onkoloģiskie pacienti. Kādā mājas vizītē bija jādodas pie insulta slimnieka. Aizbraukusi redzēju, ka pie gultas “piekalts” 60 gadu vecs cilvēks, kas līdz šim bija spēcīgs, strādīgs un vesels. Tad sapratu, ka Latvijā ļoti trūkst fizioterapijas mājās. Tā viss sākās, un es dakterei teicu: mēģināšu strādāt ar šo cilvēku un dabūt viņu uz kājām,” atceras Ināra.
Izdevās, un tas nebija vienīgais viņas veikums, bet viela pārdomām gan.
“Protams, ar šo cilvēku neatlaidīgi strādāju, un abi kopā sasniedzām, ko vēlējāmies. Es viņu piecēlu no gultas. Līdz ar to nāca apziņa, ka gribu dzīvē kaut ko mainīt. Ārste, ar ko tolaik kopā strādāju, sacīja: tev, meitene, noteikti jāiet mācīties par masieri, tev tas izdosies,” stāsta Ināra.
No feldšeres par masieri
Drīz vien Ināra sāka apmeklēt speciālos pēcdiploma pārkvalificēšanās kursus, kur pastiprināti apguva masiera specializāciju. Tad arī sākās grūtākais: dienā kursi, vakarā vizītes pie pacientiem, naktīs neiroloģijas un anatomijas grāmatu studijas. Savu laiku prasīja abi bērni un ģimene. Bet viņa spēja tikt ar visu galā.
Pēc kursiem Ināra saprata, ka šī lieta patīk un apgūt masiera iemaņas viņa grib turpināt.
“Vienā gadā nokārtoju visus, cik vien Latvijā pieejami, masāžas kursus – 11 dažādu veidu, tajā skaitā postfiziometrijas, bobota, taktilās masāžas –, daudzas ekskluzīvās lietas apgūtas,” stāsta masiere. Kad mācības bija galā, Ināra aizgāja no darba doktorātā un visu sāka no nulles.
“No pilsētas centra devos uz nomali. Pacienti līdzi nenāca, bet joprojām ļoti vajadzīga biju saviem mājās gulošajiem klientiem. Sākās masiera darbs, kas prasa dzelzs nervus un dzelzs veselību. Zinu, ka riskēju, bet biju drosmīga,” pārliecināta masierīte.
“Mani pirmie klienti bija sportisti ar muguras un muskuļu traumām. Drīz nāca arī citi. Darbam iegādājos hidraulisko masāžas galdu, par ko kolēģi teica: ārprāts, tu vēl neesi sākusi strādāt, bet jau mašīnas vērtībā galdu nopirkusi. Jā, iegādājos to uz līzinga un divu gadu laikā atpelnīju. Taču viegli nebija – kā es spēros, kā kūlos!” atceras Ināra.
Biznesa pirmais instruments tiek izmantots joprojām. Ināra nav parasta masiere, bet arī postfiziometriķe, tādēļ pacientu muguras un muskuļi tiek speciāli stiepti un spaidīti. Pateicoties minētajam galdam, nepieciešamās manipulācijas tiek veiktas precīzi.
Arī masieris nogurst, tādēļ jārada viņam labvēlīga darba vide.
“Visvairāk nogurst mugura un kājas, ne tik daudz rokas. Man nāk arī 140 kilogramu smagi klienti, un viņus masēt nav tik viegli. Bijis, kad ražena auguma vīrs saka: ko tur tāda maza, trausla sievietīte var izdarīt. Taču, pārzinot un pareizi izmantojot tehniku, var daudz. Tā jāzina tāpat kā cilvēka anatomija, neiroloģija. Masāža ir vesela mācība un apgūta laika gaitā,” atzīst Ināra.
Priekšroka veciem cilvēkiem
Tā ir liela avantūra – mesties savā biznesā, bet uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies strādāt arī ar karjerai it kā nepateicīgiem pacientiem – invalīdiem, veciem un smagi slimiem cilvēkiem –, Ināra atbild: “Man to daudzi jautā. Es sevi raksturoju ar trīs personībām: esmu kaut kas starp māti Terēzi, darbaholiķi un Dezdemoni. Nezinu, kāpēc, bet dzīvē vienmēr esmu aizstāvējusi un respektējusi vecākas paaudzes cilvēkus. Omītes un opīši man ir ļoti tuvi. Iespējams, tas saistīts ar maniem vecvecākiem. Kaut arī vecie cilvēki ir “neērtākie” pacienti, jo mēdz būt kašķīgi, nervozi, mānīgi, man no viņiem vienmēr bijis ko mācīties. Tādi cilvēki jāmīl, jālolo un jāsargā. Mums viņos vajadzētu vairāk ieklausīties. Strādāju ne tikai pilsētā, bet braucu pie pacientiem arī uz laukiem. Mēdz būt dažādas situācijas: ir cilvēki, kuru bērni strādā, un viņiem nav laika vecākiem, bet ir arī bērni, kas gatavi visu atdot, lai paceltu savējos. Vēl atšķiras lauku un pilsētas pacienti. Pilsētā cilvēki ir vairāk situēti, var atļauties pilnu aprūpi, laukos bieži vien nevar atļauties neko. Esmu sirds cilvēks, žēloju, mīļoju, bet esmu ļoti prasīga. No pacientiem prasu uzticēšanos un sadarbību. Ja viņi mani klausīs, būs arī rezultāts. Es neliedzu padomu, jo strādāju ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu. Paralēli “masierēšanai” stāstu par sulu, tēju terapiju, kā tās jālieto, aromātterapijām, sāls vannām un daudz ko citu, kas pacientam palīdz atveseļoties. Strādāju kā fizioterapeite masiere, nejaucos dakteru lietās un ārstēšanā, bet daru savu darbu.
Pirmais sapnis realizēts
Smagi un ilgi strādājot, Inārai radās veselības problēmas, neciešamas muguras sāpes.
“Tolaik tik ļoti sāpēja mugura, ka nolēmu izmēģināt masēšanas iekārtas Rīgā. Pirmo reizi tās izmēģinot, likās, ka neizturēšu sāpes. Taču izturēju un sapratu, ka iekārtas spēj darīt brīnumlietas. Rezultāts bija lielisks. Nolēmu tās iegādāties arī saviem pacientiem. Ideja bija rokā. Hipotēku bankā uzzināju, ka ir Eiropas finansējums sievietēm biznesmenēm. Braucu uz banku un teicu: man ir ideja, bet nav naudas un nav arī ko ieķīlāt. Tā pirmo reizi saskāros ar “Altum” grupu, kas finansē mazos uzņēmumus ar interesantiem projektiem,” atceras Ināra.
Bankā ieteica rakstīt biznesa plānu un piedalīties konkursā. “Rakstīju tikai pa naktīm, jo no rīta bija jāstrādā. Nekad iepriekš nevienu biznesa plānu nebiju veidojusi. Pirmais variants nederēja, sakodu zobus un sāku no jauna – viena ar grāmatu rokā. Izdevās, un varēju realizēt pirmo lielo sapni,” priecājas masiere.
Nu Inārai bija iekārtas, bet nebija telpas. Tās piedāvāja rajona slimnīcā, kur 7. aprīlī viņa atvēra savu kabinetu.
Pirmais sapnis realizēts, tagad atliek strādāt un kalt jaunus plānus.
