Vēsturi veido cilvēki. Idejas vārdā gūst uzvaras un zaudē. Iegūst varu, zaudējot ko nozīmīgāku. Un otrādi. Vēstures pavērsienu virpulī ierauti, cilvēku likteņi vairs nepakļaujas paša gribai.
Vēsturi veido cilvēki. Idejas vārdā gūst uzvaras un zaudē. Iegūst varu, zaudējot ko nozīmīgāku. Un otrādi. Vēstures pavērsienu virpulī ierauti, cilvēku likteņi vairs nepakļaujas paša gribai. Tie ir izdzīvojami, paļaujoties vien uz ticību. Bez ticības, ka būs labāk, tas nav iespējams.
Žanis Dālbergs savu dzīvesstāstu mums uztic negribīgi, vīrišķīgi ieturēti stāstot par notikumiem, kas lauza daudzu tautiešu likteņus. Atmiņās viņš dalās bez īpaša izskaistinājuma vai traģisma, aiztaupot pārdzīvojumu nianses, kas acīmredzot glabājamas vien pašam.
Par patriotismu
Patriotisma trūkums mūsdienu jauniešus dara garā nabadzīgākus, uzskata Žanis Dālbergs. Dzimtenes mīlestībai jābūt tikpat pašsaprotamai kā mīlestībai uz vecākiem, mājām… Apziņai, ka esi piederīgs senču zemei un atbildīgs par to, jānāk no ģimenes, skolas un skolotāja. Bez tās tu esi svešinieks.
“30. – 40. gadu paaudze bija īpaši apgarota ar patriotisma idejām. Mīlestība uz dzimteni tika izkopta ne vien ģimenē, bet arī skolā, skautu organizācijā, kurā biju iesaistīts. Tur mūs audzināja ne jau militārā garā, bet ar labestību. Skolā pirmajās klasēs bija dzimtenes mācība, vēlāk – Latvijas vēsture. Zinājām ne tikai savas valsts himnu, bet dziedājām arī igauņu un lietuviešu – kaimiņvalstu – svētkos. Tagad ne visi latvieši prot Latvijas himnu. Cik gadiem jāpaiet, līdz sapratīsim, ka bērniem jāmāca dzimtenes vēsture? Nav tā patriotisma, kas bija, – ne ģimenē, ne sabiedrībā. Tas arī saprotams, jo tie, kas mācījās padomju skolās, citā garā audzināti. Kādu patriotismu es varēju mācīt saviem bērniem, ja skolā viņiem stāstīja ko citu?”
Varas maiņa
Žaņa jaunība saistīta ar Latvijas vēsturē traģisku laiku. Četrdesmito gadu sākums. Atmiņā palikuši tanki Jelgavas ielās, kaimiņu ģimenes izvešana. Viņa ģimeni šīs represijas neskāra. Tēvs bija strādnieks cukurfabrikā, mamma – mājsaimniece. “1941. gadā runas klīda dažādas. Daļa vācu armiju uzskatīja par atbrīvotāju no svešas varas. Lai gan arī tie bija grūti laiki. Bija sajūta, ka no tiem (padomju varas – red.) tikām atbrīvoti. Kad ienāca vācu armija, ar tēvu aizgājām līdz virsnieku klubam. Tur varējām ieraudzīt padomju varas sekas. Bija daudz nogalināto. Bet sākās atkal cits. Jelgavā tika iznīcināti ebreji, čigāni, Ģintermuižas slimnieki.”
1944. gadā, kad Jelgavā atkal ienāca padomju karaspēks, Žanis atceras dzelzceļa stacijas uzspridzināšanu. Sprādziens bijis tik liels, ka triecienu ar nama durvīm dabūjis arī viņš, otrā upes krastā būdams. Kad fronte tuvojās Jelgavai, Dālbergu ģimene devās pie radu paziņām uz purvu. Pilsētā snaiperi šāva uz visu, kas kust. Kad tēvs ar dēlu atgriezās, māja bija bez jumta un ar lielu caurumu…
Vācu armijā Žani paņemt nepaspēja. Bija paredzēts sūtīt uz gaisa spēku izpalīgiem. Taču daudzi viņa vienaudži kļuva par leģionāriem.
Pretošanās
Žaņa Dālberga noziedzīgā darbība pret padomju varu izklāstāma pāris teikumos. Sākās pretošanās kustība, kurā piedalījās arī jaunieši.
“Pēc padomju varas atjaunošanas gandrīz katrs, kas apziņā jutās pieaudzis, par savu uzdevumu uzskatīja pretošanos pastāvošajai varai. Kādu pretestību varēja izrādīt bērni? Sanācām kopā, izveidojām “Trīszvaigžņu kolonnu”. Rakstījām, iznēsājām skrejlapas, vācām medikamentus mežabrāļiem, kurus pats nekad nebiju saticis. Jāpiebilst, ka meitenes bija aktīvākās protesta akciju dalībnieces. Bijām lepni par padarīto. Bez pieaugušo koordinācijas un plānošanas. Grūti pateikt, vai bija kādas domas par gaišu nākotni, bet vismaz ieriebt pastāvošajai iekārtai mums vajadzēja. Klīda baumas par amerikāņu un angļu palīgā nākšanu. Uz to cerēja arī mežā dzīvojošie. No cerībām pārtika.”
Jauniešu kustībā Žanis bija iesaistīts īsu laiku, jo draudēja iesaukšana padomju karaspēkā un nokļūšana frontē. To nu nekādi nedrīkstēja pieļaut, tāpēc kopā ar draugu Arvīdu Joelu nolēma par katru cenu izvairīties no iesaukšanas. Izvēlējās drošu variantu – mācības Rīgas jūrskolā, tās pasargāja no armijas. Taču mācīties tajā puišiem bija lemts vien nepilnu gadu. Saikne ar pretošanās kustības dalībniekiem bija pārtrūkusi. Līdz brīdim, kad čekistu ar īpašu “uzcītību” šķetinātā ķēde noveda arī līdz viņiem. “Apcietinājumā nokļuva pat tie, kas attāli pazina kādu no jauniešu organizācijas pārstāvjiem. Gods būt jaunās dzimtenes nodevējiem tika arī mums. Visus apcietināja dažu mēnešu laikā,” atceras Dālberga kungs.
Arests
1946. gada 30. janvārī Žanim vajadzēja pirmo reizi iet uz padomju varas vēlēšanām. Iecirknis atradās cukurfabrikā. “Mani izveda kāpņu telpā un teica: “Sekojiet!” Mamma nezināja, kas ar mani noticis. Tikai tad, kad neatgriezos, vecāki sāka nojaust. Mani aizveda uz dzelzceļa miliciju. No turienes – uz Rīgu. Biju vairākās vietās. Lai gan man nebija daudz ko stāstīt, tur vilka ārā visu, kas atbilstošai apsūdzībai nepieciešams. Tāpēc es nebrīnos, ka pirmie arestētie arī pastāstīja par pārējiem, ieskaitot paziņas. Ja jau atzīšanos varēja dabūt no pieredzējušiem kaujiniekiem, tad no bērniem izvilināt vajadzīgo grūtības nesagādāja. Nevajadzēja ne sist, ne īpaši spīdzināt, vien iepļaukāt. Dabūju arī es.”
Tiesas spriedums bija tāds: “Dzimtenes nodevība un piedalīšanās kontrrevolucionārā organizācijā”. Ar to pietika, lai Žanim piespriestu desmit gadu cietumsodu. Viņa draugs, kas prasmīgi visu noliedza, dabūja piecus gadus. Daudzi vieglāk tika cauri – kā nepilngadīgie. Bet Žanim 18 nebija aiz kalniem.
Par desmit savas dzīves gadiem ārpus Latvijas Žaņa kungs stāsta ar vīra cienīgu dziļdomību, kas ļauj tikai nojaust pārdzīvoto.
“Cietumsodu izcietu Sibīrijā. Sākumā mūs izsūtīja uz Urāliem. “Sēdēju” kopā ar kriminālnoziedzniekiem. Vēlāk organizēja speciālos lēģerus. Pirmais bija Karagandā, tad Ķemerovā. No Ķemerovas – uz Omsku. Tāda bezmaksas ekskursija,” skumji joko Žaņa kungs, “kaut ko pārgrupēja, reorganizēja, kas to lai zina.”
No Omskas Žani Dālbergu atbrīvoja pirms termiņa. Bija palicis viens gads. Līdz dzimtenei gan viņš netika, jo nedrīkstēja. Nosūtīja uz brīvo izmitināšanu Krasnojarskas novadā. “Strādāju zelta raktuvēs. Tur par nopelnīto varēju iegādāties nekustamo īpašumu mājiņas izskatā. Galds, gulta un plīts. Tur arī nodzīvoju līdz 1956. gadam, kad bija izdots rīkojums par iespējamu atgriešanos. Svētkus gan centāmies svinēt. Lieldienās atceros paštaisītu kreptīgu olu liķieri, Ziemassvētkos – eglīte. Kaut kā izrotāta. Priekšniecība par to nelikās ne zinis.
Domājot par to, kā izdevās izdzīvot, jāsecina, ka citiem klājās daudz grūtāk. Kad paklausos un palasu to cilvēku liecības, kas bija nevis sodīti, bet izvesti… Daudz šausmīgāka eksistēšana nekā mums apcietinājumā. Lēģerī vismaz maizes gabalu un zupu iedeva. Strādāju celtniecībā, meža darbos… Divas reizes gadā varēju rakstīt ģimenei, bet sūtījumus un vēstules saņēmu biežāk. Kamēr bijām kopā ar kriminālnoziedzniekiem, ar sūtījumiem bija, kā bija, bet vēlāk tie palīdzēja izdzīvot. Vecākiem cilvēkiem bija grūtāk izturēt fiziski, bet mums, jaunajiem, – psiholoģiski. Pēc soda piespriešanas cerības atgriezties nebija. Tikai pēdējos gados pēc Staļina nāves klīda optimistiskākas runas.”
Atgriešanās
1956. gadā Žanis atgriezās mājās. Ar dubultu spēku mīlēdams dzimteni un tālumā vairotu naidu pret pastāvošu varu. Tikai sevī glabājamu. “Vēl tagad tas viss ir iekšā. Kad pārbraucu, dzīvoju ar radio pie auss. Protams, ka “Amerikas balsi” klausījos, valsts svētkos bija iespēja Latvijas himnu dzirdēt.”
Žanis turpināja tēva darbu un gandrīz 30 gadu nostrādāja cukurfabrikā. Līdz pensijai. Runas? “Ja arī ko nelāgu runāja, neņēmu galvā. No varas iestādēm īpašu uzmanību neizjutu, bet… kas to lai zina. Dūša bija liela. Taču iespējas iesaistīties pretošanās kustībā nejutu. Daudzi atgriezās, sāka iekārtot savu dzīvi – nekādas čupošanās neorganizējām. Cerības uz pārmaiņām bija zudušas. Vara izskatījās pārāk stipra . Mans protests bija pie radio pielikta auss, klausoties “Amerikas balsi”.”
Atmoda
Pieminot atmodas sākumu, Žaņa kunga šķietamais miers un nesatricināmība padodas. “Līdz asarām un ar radio pie auss. Pēc tā smagā ceļa, ko latviešu tauta bija izcietusi… Pārāk smaga ceļa. Bet, godīgi sakot, es nedaudz labākus laikus biju iedomājies. Kaut kas jau šajā sistēmā nav kārtībā. Varbūt tas, ka arī pašlaik mūs vada padomju laikā audzināti cilvēki. Patiesi patrioti ir mazākumā un bez teikšanas. Visi par savu kabatu vairāk rūpējas. Agrāk īpašāki bija partijai piederīgie, tagad – naudīgie. Dažs ticis bagāts ar puķu audzēšanu. Arī es puķes audzēju, bet no bagātības ne vēsts. Varbūt nepareizās esmu stādījis… Pusdārzs bija ar puķēm, bet miljonu latu nekādi nevarēju savākt. ” Divas meitas, pieci mazbērni. Tā ir Žaņa kunga bagātība. “Tagad jaunatnei ir citas intereses. Jauniešiem prasa par 11. novembri, bet viņi stāsta, ka Lāčplēsim ir dzimšanas diena.”
Novērtējums
Par tagadni Dālberga kungs nesūdzas. Par desmit ieslodzījuma gadiem kā kompensācija pienākas lielāka pensija un piemaksa kā pretošanās kustības dalībniekam. “Sūdzēties nevaru. Ja salīdzina ar tiem, kas visu dzīvi kārtīgi strādājuši, bet pensijā saņem grašus… Domāju, nav cilvēka, kas kaut ko savā dzīvē nenožēlotu. Bet, ja man jautā, tā īsti atbildēt nevaru.
Tā laika pretošanās kustības kodols turas kopā vēl līdz šim brīdim. Lēģera laika draugi pamazām aiziet mūžībā. Palikušie satiekas, arī es, bet neesmu aktīvists. Katram savs liktenis izdzīvojams. Kāds nu kuram iedalīts. Manas aktivitātes izpaužas šeit,” smaidot Žaņa kungs rāda uz lielo ābeļdārzu.
