Pieredze Atceros pirmo studiju dienu, pat ne to, bet dokumentu iesniegšanu LU. Pie iestādes jau pāris stundu pēc uzņemšanas komisijas atvēršanas bija izveidojusies rinda teju kilometra garumā. Dokumentus sniedzu Sociālo zinātņu studiju fakultātē. Studenti ir draudzīga tauta – stāvot blakus, kopīga mērķa vārdā tika sāktas sarunas te ar vienu klātesošo, te citu. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un izrādījās, ka viens no netālu stāvošajiem puišiem arī par prioritāti izvirzījis studijas Sociālo zinātņu fakultātē un tāpat kā es nākotnē vēlas kļūt par sabiedrisko attiecību speciālistu.Ja neesi ieradies pirmais, tad zini – rindā stāvēt nāksies vismaz pāris stundiņu. Tā nu gaidījām kopā, runājām, iepazināmies, apmainījāmies ar telefona numuriem. Pirmais iespaids par šo cilvēku veidojās ļoti labs. Sazinājāmies pēc konkursa rezultātu uzzināšanas, abi veiksmīgi to bijām izturējuši, oficiāli skaitījāmies kursabiedri. Sarunājām sastapties pirmajā skolas dienā, lai kopīgi sāktu studijas.Pirmajā lekcijā sapratu, ka augstskolas kolektīvs stipri atšķirsies no iepriekšējās mācību iestādes. Cilvēku skaits vienā auditorijā bija grandiozs. Katrs par sevi, daži sadalījušies pa pārīšiem – tādi paši rindā stāvētāji kā mēs. Visi bikli, sabijušies, klusi. Dzirdamas dažas sarunas, pirmās iepazīšanās. Pamazām kurss sadalījās grupiņās. Arī mēs nokomplektējām paši savu četru cilvēku sastāvā. Lai arī mācos universitātē jau divus gadus, nekas īpaši līdz šai dienai nav mainījies – grupiņas palikušas tādas pašas kā pirmajā mēnesī. Arī es nevienu citu par savu draugu nesaucu, tikai dokumentu iesniegšanas dienā iepazīto puisi. Paziņu ir daudz, bet draugs – tikai viens. Tuvāk sanācis kontaktēties vien ar savas svešvalodas grupas pārstāvjiem. Pazīstu kursabiedru sejas, sveicinos, bet vārdus necenšos atcerēties – nav jēgas, ja kontaktus neuzturu. Kursā mums ir daži aktīvisti, kas draugos teju ar visiem simts cilvēkiem, reizēm brīnos, kā tas iespējams. Bet savs labums no tādas komunikabilitātes ir – sakari, kontakti, ja kādreiz nepieciešama palīdzība mājas darba uzrakstīšanā –, tik komunikablam cilvēkam atrast kādu, no kā «nosūkt informāciju, ir daudz vieglāk».Zinu, ka līdzīgi ar iepazīšanos un attiecību uzturēšanu gājis arī citiem kursabiedriem. Tā jau laikam ir, ka cilvēkus kopā saved kāds īpašs spēks – nejaušība.
