Ja slavenajā Ginesa rekordu grāmatā fiksētu arī cilvēku beztiesiskumu, Latvijai nebūtu daudz jāpiepūlas, lai pretendētu uz rekordistes godu.
Ja slavenajā Ginesa rekordu grāmatā fiksētu arī cilvēku beztiesiskumu, Latvijai nebūtu daudz jāpiepūlas, lai pretendētu uz rekordistes godu.
Viena no sabiedrības tiesiskuma grimasēm līdz šim bija situācija, ka likums paredzēja sociālo pabalstu un pensiju izmaksu tikai un vienīgi tiem, par kuriem darba devēji veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas. Nereti darbinieks tikai tad, kad saslimis vai kļuvis par bezdarbnieku, sadūrās ar faktu, ka viņš ir sociāli absolūti neaizsargāts, jo darba devējs par viņu nav maksājis sociālo nodokli. Līdz ar to bezdarbs, slimība un līdzīgas nelaimes vēl dramatiskākas vērsa iztikas līdzekļu trūkums. Darbinieki bija darba devēju un valsts attieksmes ķīlnieki. Kopumā Latvijā ir apmēram 80 000 cilvēku, par kuriem sociālais nodoklis nomaksāts daļēji vai nav maksāts nemaz.
Aizvadītajā nedēļā Satversmes tiesa, pamatojoties uz Saeimas 20 opozīcijas deputātu pieprasījumu, atzina 1997. gadā pieņemto sociālās apdrošināšanas likuma pārejas noteikumu neatbilstību valsts konstitūcijai, pasludinot, ka sociālie pabalsti piešķirami arī tām personām, par kurām sociālais nodoklis nav maksāts. Tātad Satversmes tiesas juristi rīkojušies ne vien drosmīgi, bet arī humāni.
Tomēr ne no kā nekas nerodas. Ja valstij (beidzot!) tiek uzlikts par pienākumu rūpēties par pilsoņu sociālo nodrošinātību arī gadījumos, kad attiecīgie darba devēji nav maksājuši nodokļus pilnā apmērā, loģisks ir jautājums – no kādiem līdzekļiem, par kādu naudu tas tiks darīts. Sociālās apdrošināšanas budžetā šādas naudas nav. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, tam papildus nepieciešami 2,9 miljoni latu. Likumsakarīgi būtu, ja valsts, pildot savas (ar tiesu piespriestās) saistības pret iedzīvotājiem un uzņemoties atbildību par viņu sociālo nodrošinājumu pilnā apmērā, gādātu arī par to, lai it visi darba devēji godprātīgi maksātu nodokļus. Taču nodokļu likumdošana pie mums ir tik smags un gauss zobrats, ka vajadzīga ļoti liela piepūle, lai to iegrieztu precīzā sazobē ar veselu lērumu likumu, turklāt bieži traucē politiķu ar vieglu roku kaisītās smiltis, kas neveicina mehānisma nevainojamu darbību. Tādēļ tiek prognozēts, ka, visticamāk, naudu atkal vajadzēs aizņemties no valsts budžeta.
Ja sega viena un ir par īsu, allaž sals ausis vai kāju īkšķi. Sega šajā gadījumā ir speciālais sociālās apdrošināšanas budžets, kura veidošanā jau tā ik gadu iekļauts līdzekļu deficīts, ko nosedz valsts kase (pērn deficīts bija 29 miljoni latu, šogad plānotais iztrūkums tiek lēsts 26 miljoni latu, no kuriem līdz aizvadītās nedēļas sākumam jau bija iztērēti 12 miljoni). Tagad, lai tiktu izpildīts Satversmes tiesas spriedums, Finansu ministrijai vajadzēs krietni vien piepūlēt pelēkās šūniņas, lai kaut daļēji noturētu jau sabalansēto valsts budžetu. Teorētiski budžeta deficīts radītu nepieciešamību devalvēt latu, tomēr faktiski velns nav tik melns: minēto summu (2,9 miljonus latu) vajadzētu likt galdā tikai tajā gadījumā, ja visi 80 000 darba devēju nenodrošinātie cilvēki vienlaikus pieprasītu viņiem piešķirt pensijas, bezdarbnieku, slimības vai maternitātes pabalstu. Tomēr arī patlaban to cilvēku skaits, kas lūdz pabalstus, ir ievērojams: ik mēnesi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā vēršas 1500 pensiju pieprasītāju, 4300 – pēc bezdarbnieku pabalstiem, 7100 – pēc slimības pabalstiem un 960 grūtniecības sakarā.
Satversmes tiesas spriedums paredz, ka valstij jāsedz darba devēju neveiktie sociālie maksājumi. Savukārt valsts šo sliecas uzskatīt par kredītu, ko vēlāk varētu ar uzviju atgūt, pastiprinot nodokļu piedziņu. Cik cerība ir pamatota, var spriest no tā, ka Valsts ieņēmumu dienests (VID), netikdams galā ar saviem uzdevumiem, jau norakstījis 110 miljonu (no 130 miljoniem) latu lielos uzņēmēju parādus, jo uzņēmumi vai nu likvidēti, reorganizēti un privatizēti, vai arī novilcinājuši nodokļu maksāšanu, līdz iestājies noilgums. Ja VID pēkšņi iedarbinātu visas likumīgās sviras nodokļu piedziņai, tajā pašā brīdī daudzi uzņēmumi bankrotētu, bet to darbinieki pieprasītu bezdarbnieku pabalstus.
Velc, kā gribi, naudas deķītis par īsu.
Ir, protams, gandarījums par Satversmes tiesas sprieduma taisnīgumu, bet nav skaidrs, kur dabūt līdzekļus tā izpildei. Par to lai sāp galva Finansu ministrijai.
