Februāra pirmā diena padevusies pavasarīgi saulaina, un daudzu jelgavnieku sejas droši vien bija lepnuma apmirdzētas – beidzot Kurzemes hercogistes senā galvaspilsēta Jelgava ir vienīgā, kas spēj konkurēt ar Rīgu – abās pilsētās ir veseli 17 saraksti.
Februāra pirmā diena padevusies pavasarīgi saulaina, un daudzu jelgavnieku sejas droši vien bija lepnuma apmirdzētas – beidzot Kurzemes hercogistes senā galvaspilsēta Jelgava ir vienīgā, kas spēj konkurēt ar Rīgu – abās pilsētās ir veseli 17 saraksti. Demokrātija pat Jelgavā ir demokrātija, un bagāti dzīvot nevienam neaizliegsi, lai arī sarakstu pārbagātība nav tā īstā lieta, ar kuru lepoties. Vēlētājiem vajadzēs krietni papūlēties, mēģinot atsijāt pelavas no graudiem.
Atsijāšanu krietni apgrūtinās ne tikai divi Andri Rāviņi – Latvijas Zemnieku savienībā un Latviešu zemnieku savienībā –, divi Jāņi Ābeles – «Latvijas ceļā» un Darba partijā –, bet arī partijas «Mūsu zeme» līderis Raimonds Bergmanis, kas laikam šoreiz nebūs vis lidmašīnu vilcējs un svarcēlājs. Apgrūtinās arī apstāklis, ka daudzas no sarakstā iekļautajām personām ir visai mazpazīstamas.
Tāpēc vajag darīt tā, kā izdarījusi Zemgales partija – sarakstā uzaicināt arī Jelgavā populāro olimpieti Agnesi Ozoliņu. Jāatzīst, ka sportistu sarakstos netrūkst, un tā laikam ir pareiza pieeja, jo visai lielu Latvijas politiskās elites īpatsvaru veido sportisti. Viens no basketbola treneriem savulaik pat paguva pasēdēt arī premjera krēslā. Kā reiz pajokoja kāds Latvijā pazīstams ārvalstu investors: lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu Latvijas politiskās elites rindās, ir jāiemācās spēlēt basketbols, nevis jāstudē politoloģija. Diemžēl tāda ir politiski sportiskās Latvijas realitāte.
Šķiet, otra goda lieta gandrīz visiem sarakstiem ir LLU mācībspēki un darbinieki. Un, kā izskatās, jo «svarīgāks» zinātniskais grāds, jo labāk. Protams, jo plašāk nākamajā Jelgavas Domē būs pārstāvēta LLU, jo augstskolai labāk, bet, vai visi šie augsti mācītie vīri (daudzi – visai cienījamā vecumā) būs spējīgi pragmatiski risināt pilsētas daudzās pavisam nezinātniskās problēmas, par to ir jāšaubās. Galējība ir tā, ka sarakstos akūti jūtams gados jaunu cilvēku deficīts.
Vēl viena sarakstos plaši pārstāvēta profesija ir mediķi, kuru netrūkst arī Saeimā. Šķiet, mūsu skarbajos laikos viņu vēsprātīgums un reālisms var nākt tikai par labu. Jācer, ka viņi spēs izoperēt pilsētas problēmas un reanimēt pilsētas attīstību. To, protams, varētu arī uzņēmēji, vēlams – tie, kuru īpašumā uzņēmumi nav nonākuši privatizācijas ceļā. Un uzņēmēju, kas neatkarības gados sākuši savu biznesu no nulles, tiešām sarakstos ir par maz. Tie, kuri ir saistīti ar privatizāciju, bieži kādam kaut ko ir parādā. Un nebūtu labi, ja deputāta statuss tiktu izmantots šāda veida parādsaistību kārtošanai.
Izskatot sarakstos piedāvātās kandidatūras, jāatzīst, ka īsti nepārliecina neviens no tiem. Gandrīz katrā ir ļoti spēcīgas kandidatūras, taču tajā pašā laikā iekļauti arī pilsētnieku uzticību nepelnoši kandidāti. No kādiem pieciem sešiem sarakstiem var kopā sanākt diezgan rīcībspējīga Dome, bet, vai tāda tiks izveidota, tas ir atklāts jautājums. Sarakstu lielā skaita dēļ, šķiet, trīs vietas kādai partijai iegūt būs nereāli un tikai nedaudziem sarakstiem izdosies iegūt divas vietas nākamajā Domē. Situāciju izšķirs vēlētāju aktivitāte un Domē ievēlēto politiķu ambīcijas. Un saprātu tiem 15 pēc vēlēšanām nevajadzētu atstāt mājās.
