Latvijas Republikas Saeimas darba temps dažādu likumprojektu izskatīšanā, labošanā, priekšlikumu uzklausīšanā, apstiprināšanā un tamlīdzīgu procedūru jomā nereti mēdz atgādināt ilgstošu un bezgaumīgu dienvidzemes ziepju operu.
Latvijas Republikas Saeimas darba temps dažādu likumprojektu izskatīšanā, labošanā, priekšlikumu uzklausīšanā, apstiprināšanā un tamlīdzīgu procedūru jomā nereti mēdz atgādināt ilgstošu un bezgaumīgu dienvidzemes ziepju operu, kas kā veca bikšu gumija stiepjas neskaitāmu gadu garumā. Tā nu diemžēl ir dzīves realitāte, ar kuru sabiedrība lāgiem jau samierinājusies. Izņēmumi manīti vien tajās reizēs, kad neliela pasteigšanās “vajadzīgajiem ļaudīm” solījusi zināmu finanšu vai politiskā kapitāla palielinājumu.
Viens no pēdējo nedēļu spilgtākajiem gumijas stiepšanas piemēriem ir ar tiesībsarga jeb ombuda institūcijas, kuras pārziņā būtu iedzīvotāju tiesību aizstāvība, izveidošanu saistītie notikumi. Lai gan attiecīga koncepcija izstrādāta jau pirms vairāk nekā piecarpus gadiem, bet likumprojekts iesniegts Saeimā 2004. gadā, likums pieņemts tikai šā gada aprīlī. Savukārt tagad, kad līdz jaunās institūcijas darbības sākumam atlicis vien nepilns mēnesis, tautas kalpi attapušies, ka steidzami nepieciešams lemt arī par tās vadītāju.
Savā asumā reti sastopamu kritiku šajā kontekstā izteikusi arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, norādot uz politiskās gribas un ieinteresētības trūkumu un “skeptisku attieksmi” pret šīs institūcijas izveides nepieciešamību un lietderīgumu, kā arī politiķu vieglprātīgu un cinisku attieksmi pret cilvēktiesību īstenošanu. Pat norobežojoties no sakramentālā jautājuma – kurš gan īsti šo valsti vada – valsts pirmajai personai der atgādināt, ka tajā pašā tālajā 2001. gadā Kanādas profesora Jura Dreifelda vadītā darba grupa tieši prezidentei iesniedza koncepciju par ombuda institūcijas izveidošanu Latvijā, taču toreiz tā mistiskā kārtā tālāku virzību neizpelnījās. Savukārt vēl 2003. gadā neviens cits kā prezidentes padomniece gana pārliecinoši klāstīja, ka ombuda institūciju “varētu ieviest divu gadu laikā”. Bet “varētu”, kā zināms, ir diezgan stiepjams jēdziens…
Politiķu nesteidzīgumu viegli saprast, jo minētā institūcija veiksmīgas darbības gadījumā varētu kļūt par kārtējo čūskulēnu, kas izaudzēts dižo kungu plašajās azotēs un pārvērties par asu naglu, kas duras taukajās sēžamvietās. Lai arī gana daudz spriedelēts par nepieciešamību panākt ombuda politisko un finansiālo neatkarību, šo ilūziju vismaz daļēji grauj ne vien veids, kādā tiesībsargs tiek izraudzīts, bet arī visas ar potenciālo finansējuma piešķiršanu un tā apjomu saistītās peripetijas. Kā uzskatāms piemērs jau minēta Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) līdzšinējā nīkuļošana zem valsts skopuma tupeles, taču tagad nez kādēļ tiek uzburta ilūzija, ka līdz ar jaunas struktūras izveidi (precīzāk – izkārtnes maiņu) plašāk atvērsies valsts maks, bet pašmāju politikāņi kļūs “ieinteresētāki” tās darbībā. Savukārt visas batālijas ap Tautas partijas (TP) izvirzīto tiesībsarga amata kandidātu Ringoldu Balodi, partijas pārstāvju rezervētā attieksme pret tikšanos ar otru kandidatūru un paša Baloža paustā gatavība “formāli” atstāt pat partijas ierindas biedru rindas liek domāt, ka Latvijā top kārtējā politiķu kabatas institūcija.
Jāpieļauj, ka optimistiskākajā gadījumā tiesībsarga institūcija gluži kā tautas šerifs kļūs par pēdējo salmiņu, lai risinātu virknei iedzīvotāju sasāpējušās problēmas. Nevienam nav noslēpums, ka trešajā republikā par pašsaprotamu kļuvusi iedzīvotāju roku nolaišana bezspēcībā valsts birokrātijas patvaļas un stulbuma priekšā, bet savas tiesības aizstāvēt labākajā gadījumā spēj vienīgi tie, kuru rīcībā ir pietiekami lieli, pirmām kārtām jau finanšu, resursi. Ja ne tā, tad valsti katrā tiesā vienā piegājienā pie vietas noliktu gan visi bez notiesājoša sprieduma aiz restēm dienas vadošie, gan ierēdniecības bataljonu aiz deguna vazātie.
