Jaunā Rīgas teātra aktieris Vigo Roga – liekas, ar savu vitalitāti viņš vēl joprojām ir mums blakus. Bet viņa vairs nav.
Jaunā Rīgas teātra aktieris Vigo Roga – liekas, ar savu vitalitāti viņš vēl joprojām ir mums blakus. Bet viņa vairs nav. Nomira viņš savā Rīgas istabiņā pēc darba radio, īsi pirms Latvijas hokeja izlases izšķirošās spēles pasaules hokeja čempionātā.
Viņš fanoja par latviešu hokeju un itāliešu futbolu. Atceros strīdu 2000. gada Eiropas futbola čempionātā. Franči uzvarēja, bet itālieši bija labāki (pēc Rogas domām). Tāpēc, ka bija gudrāki… Futbols un sports vispār bija V.Rogas mīlestība.
Arī gudrības mīlestība jeb filosofija. Atceros, ka viņa bijusī dzīvesbiedre Indra Roga kādā radio raidījumā apbrīnoja Vigo lasīt gribu. Vēl nāk prātā vectēva milzīgā bibliotēka, kas skolas gados “neiesvētītajiem” bija liegta. Tur bija padomju gados aizliegtā Aleksandra Grīna un līdzīgu autoru daiļrade. Vigis (kā viņu sauca draugi un tuvinieki) tajā bija “iesvētīts”. Ne velti viņš visās vēlēšanās balsoja par nacionāļiem…
Patiesībā ir grūti viņu raksturot. Ārējo varam zināt – Jaunā Rīgas teātra aktieris, nominēts labākās kino lomas titulam (“Paslēpes”), labākās teātra izrādes galvenās lomas tēlotājs (“Vilkumuižas jaunkundzes” Jaunajā Rīgas teātrī, Kārļa Ulmaņa lomas tēlotājs filmā “Rīgas sargi”. Vigis domāja, ka K.Ulmaņa loma ir viņa dzīves, aktiera karjeras loma. Tā bija kā radīta viņam. Latviešu tautas neatkarības simbols ir K.Ulmanis, kas Vigim iesēdās apziņā, jau šķirstot vectēva bibliotēku. Viņš “Lielā Kārļa” tēlu izdzīvoja, lasot vēsturnieku un literātu darbus. V.Roga uzskatīja, ka Ulmanis ir jārāda kā ” “baigais vecis”, kas, ja vajag, kādam arī iekrauj pa seju”. Ne tikai tiešā nozīmē. Būtu netaisnīgi, ja Ulmaņa tēlu izdzīvotu cits skatuves meistars.
Vigis savu draugu atmiņās paliks kā sabiedrības dvēsele, tas, kuru pieņem kā savējo dažādu paaudžu un interešu cilvēki. Viņam bija zināma harizma, kas varētu palīdzēt varbūt arī politiskās vēlēšanās. Ne velti, sākot karjeru Jaunajā Rīgas teātrī, viņš tēloja politiķi izrādē “Livonijas sapņi” un savām izrādēm izvēlējās jaunākos premjera Andra Šķēles runu citātus. Aplausi bija garantēti.
V.Roga bija dzimis liepājnieks, bet palika jelgavnieks, aktieris no pilsētas, kur aizritēja viņa bērnības un skolas gadi. Ne velti viņš vasarās no Rīgas atgriezās “dzimtās” Jelgavas 4. vidusskolas brīvdabas laukumā, lai “dzītu nost vēderus”. Viņš rosināja metināt basketbola grozu, zem kura pulcējās vecie draugi. Parasti tas beidzās ar parunāšanu par mūžīgām vērtībām, arī teātri. Basketbols palika otrajā plānā.
Ja Vigim bija jāsniedz intervijas, viņš uzsvēra, ka ir jelgavnieks un viņa labākie draugi dzīvo Jelgavā. Arī viņa māte teica – teātrī viņam nebija draugu, tikai jūs, jelgavnieki, bijušie skolas biedri un kaimiņi.
Neviens vēl negrib ticēt, ka Viga vairs nav. Bet, izvadot viņu Jelgavas Bērzu kapsētā, mēs, tuvie un mīļie, sapratīsim – ir zudis mūsējais – jelgavnieks. Draugiem ir grūti aptvert, ka var aiziet 37 gadus vecs vīrietis, divu puiku tēvs, kas tā mīlēja dzīvi. Atceros, Vigis uzsvēra – paskaties vēstures vai literatūras hrestomātijas grāmatās: cik ilgi tie dižie dzīvoja? Vai viņš atzina – tas viņu baida? Kad atvadāmies no V.Rogas, der atcerēties, ko teicis kāds viņa jaunības gadu mīlēts latviešu dzejnieks: “Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis/Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,/Ka zemes plašums saules staros,/Ir mazais puteklītis saules staros…”
Ardievu, Vigi!
***
Vigo Roga (12.11.1967. – 10.05.2005.)
Teātra un kino aktieris. Dzimis Liepājā. Strādājis par virpotāju, krāvēju, pastnieku, dienējis padomju armijā. 1992. gadā beidzis J.Vītola Valsts konservatorijas Teātra fakultāti (t.s. Daugavpils kursu). No 1992. līdz 1993. gadam aktieris Daugavpils teātrī, no 1994. līdz 1998. gadam teātrī “Skatuve”, kopš 1998. gada Jaunajā Rīgas teātrī. Viktors J.Ivaškēviča lugā “Vilkumuižas jaunkundzes”, kas 2001. gadā atzīta par gada labāko iestudējumu. Galvenā loma J.Putniņa filmā “Paslēpes” (Lielā Kristapa nominācija par labāko galvenās lomas tēlojumu), piedalījies V.Kairiša filmās “Kāzas”, “Pa ceļam aizejot”.
21 jautājums Vigo Rogam
Kas tev sagādā prieku?
Vīns.
Tavā stiprā puse?
Labā.
Šodiena vai rītdiena?
Šodiena.
Kam tu uzceltu pieminekli?
Sev.
Ko esi nokavējis?
Vakardienu.
Es gribētu atgriezties…
Bērnībā.
Ko nespēj piedot?
Nodevību.
Kad esmu vienatnē…
Es guļu.
Es baidos…
No augstuma.
Kam tu tici?
Rītdienai.
Ko nesaproti?
Fiziku.
Pirmās bērnības atmiņas?
Bumba.
Sapņos es…
Lidoju.
Kā tev pietrūkst?
Laimes.
Ar ko gribētu nodarboties pēc nāves?
Atpūsties.
Kāpēc Džokonda smaida?
Jo ir vecmeita.
Kas tev liek šermuļiem skriet pār kauliem?
Gumijas bumbas.
Par ko neesi līdz galam pārliecināts?
Par sevi.
Esmu iemācījies…
Lasīt.
Kāds ir šis laiks?
Pārmaiņu.
Lai vienmēr būtu…
Saule.
Iztaujāja Edvards Šinke
