Koksnes cenai palielinoties, brikešu vai granulu ražošana no enerģētiskajiem augiem kļūs izdevīga
Gaiši deg uguns biomasas kaltēšanai domātās kaltes kurtuvē. Kalte kopā ar enerģētisko augu smalcināšanas, smalcinātās masas maisīšanas un kompaktēšanas prototipiem izveidota trijos gados, LLU Tehniskās fakultātes Mehānikas institūta zinātniekiem īstenojot ERAF atbalstītu projektu. Kurtuvē no niedrēm un miežabrāļa stiebriem veidoto brikešu radītais siltums šķiet vājāks un maigāks, salīdzinot ar to, ja līdzīgā krāsnī degtu, piemēram, bērza malka. Taču arī šajā degšanas procesā liesmu mēles vienmērīgi laiza kurtuves lodziņu. Tās vēl uzpūš elektriskais ventilators.
Laukos var kurināt arī ruļļus
Lai pilnībā sadedzinātu no mitrās pļavās sastopamā miežabrāļa un niedrēm izgatavotas briketes, vēlams papildus pievadīt gaisu, skaidro Imants Nulle, Mehānikas institūta direktors un projekta «Mehanizācijas līdzekļu izstrāde enerģētisko augu kurināmā kondicionēšanai» vadītājs. Kokskaidu briketēm, kuru siltumspēja ir mazliet augstāka, gaisa pievade nav nepieciešama. «Kamēr vēl Latvijā par pieņemamu cenu būs pieejamas kokskaidas, lielie brikešu un granulu ražotāji uz stiebraugu biomasu pārāk neskatīsies. Taču koksnes cena ceļas, un prognozējamā nākotnē enerģētisko augu brikešu vai granulu ražošana kļūs izdevīga,» uzskata I.Nulle. Tiesa, projekta atskaitē secināts, ka zemniekiem, kas miežabrāli vai citu biomasu plāno savākt ne tālāk kā piecdesmit kilometru rādiusā no savas mājas, var lietot arī speciālas kurtuves, kurās uzreiz liek biomasas ruļļus vai ķīpas. Taču, ja biomasu grib transportēt lielākā attālumā, tad to ir lietderīgi saspiest briketēs vai granulās. «Gaisu pārvadāt nav izdevīgi,» skaidro zinātnieks.
Varētu izvērsties somu ezeros
Projektā iesaistītais doktorants Andris Kronbergs dziļdomīgi smaidot saka: «Mūsu darbs ir veltīts mieram. Ja pasaulē visiem pietiks enerģijas, tad mazāk karos. Pasaulē nereti konflikti rodas, cīnoties par pieeju energoresursiem.» Viņu projektā ir aizrāvusi ideja brikešu un granulu ražošanai izmantot niedres. «Ziemā ar harvesteru uz ledus izpļaujot Engures ezeru, varētu iegūt tik daudz kurināmā, kas atbilstu ar dīzeļdegvielu piepildītām pussimt dzelzceļa cisternām. Somijā niedrēm aizauguši ezeri aizņem trešdaļu valsts teritorijas, tāpēc somiem varētu piedāvāt biomasas brikešu ražošanas iekārtas vai arī briketēšanas pakalpojumus,» teic zinātnieks. «Ir 21. gadsimts, un šāds niedru pļāvējs un briketētājs uz ezera varētu darboties arī bez cilvēka klātbūtnes – ar satelīta palīdzību,» piebilst A.Kronbergs.
Ne viņš, ne doktorants Mārtiņš Ozollapiņš neplāno akadēmisko karjeru, bet nākotnē vēlas strādāt par projektētājiem un konstruktoriem ražošanā. Taču doktorantus priecē tas, ka projekta gaitā tapušie ražošanas iekārtu prototipi noderēs studentiem, kuri viņu pašu absolvētajā fakultātē apgūst mašīnu projektēšanu. «Piemēram, «automobilistiem» (autotransporta studiju programmas studentiem – red.) ir jaudas stendi, atgāzu analizatori, taču topošajiem mašīnu projektētājiem līdz šim pietiekami jaudīgu laboratorijas iekārtu jeb «reālu dzelžu» nebija. Turpmāk studenti varēs kārtīgi apskatīt, kā, piemēram, padeves veltņu mehānismi, hidrauliskie cilindri un citi mezgli īsti «uzvedas»,» spriež A.Kronbergs. Abi doktoranti cer, ka, pētot kurināmā ražošanu projekta laikā izgatavotajos prototipos, varētu tapt daudzi bakalaura un maģistra darbi.
Apiet autortiesības un «špiko»
Īpaša uzmanība projekta pētījumos pievērsta kurināmā ražošanas energoefektivitātei. Ne vienā vien lauku saimniecībā izmanto Lietuvā un citviet rūpnieciski ražotās salmu brikešu ražošanas iekārtas, kas patērē samērā daudz enerģijas. «Mēs, analizējot prototipu mezglu iestatījumus, centāmies panākt, lai mazāk enerģijas aiziet nebūtībā ar nelietderīgu berzes spēku vai slogojumu,» saka A.Kronbergs. M.Ozollapiņa projektētajā kaltē tiek izmantota rekuperācija. Proti, karstais un mitrais gaiss pēc biomasas sausināšanas savu siltumu atdod kaltē ieplūstošajam aukstajam un sausajam gaisam.
Projektā tapušās biomasas kaltes, hidrauliskā kompaktēšanas mehānisma, padeves veltņu mehānisma, birstošo masu maisītāja un stiebru materiālu dozatora (garumotāja) prototipi kā izgudrojumi pērn ir iesniegti Latvijas Patentu valdē patentēšanai, un trīs no tiem jau ir apstiprināti. Patentu autoru listē līdzās M.Ozollapiņam un A.Kronbergam ir doktoranti Dainis Ancāns, Edgars Repša un Emīls Pudāns. Sarakstā ir arī profesori Ēriks Kronbergs, Aivars Kaķītis, lektors Mareks Šmits un docents I.Nulle, kas Mehānikas institūtā sāka enerģētisko augu izpēti jau pirms desmit gadiem. Izgudrojumu autortiesības aizsargā valsts. «Nevajadzētu paļauties, ka, uztaisot patentu, tūlīt atradīsies pircējs un zinātnieks ātri kļūs bagāts. Pasaulē diemžēl ir pieņemts «špikot» un dažādi apiet autortiesības,» norāda projekta vadītājs I.Nulle. Tomēr zinātnieki ir priecīgi arī par to, ka viņu atziņas tiek izmantotas.
Bezmiega naktis
Zinātnieki ar jaunradītajām iekārtām iepazīstina uzņēmējus, un projekta vadītājs cer uz veiksmīgu izgudrojumu ieviešanu ražošanā. Doktorants A.Kronbergs piebilst, ka, pirms eksperimentālos prototipus varētu sākt ražot rūpnieciski, projektētājiem vēl būtu jāpiestrādā, jo, iekārtas darbinot, intensīvā ražošanas režīmā vēl atklājas nianses, ko pielabot. Taču viņš nešaubās, ka izgudrotie tehniskie risinājumi ir ilgtspējīgi.
Stāstot par patentēto izgudrojumu tapšanu, A.Kronbergs teic, ka viņam patīk inženiera projektētāja dzīve, kad darbs nav kā strādniekam vai kantora darbiniekam astoņas stundas piecas dienas nedēļā, bet jādomā radoši. Tiesa, dažkārt jārēķinās ar bezmiega naktīm, līdz dzimst risinājums vienai vai otrai projekta problēmai. Dažkārt gan viņam, gan M.Ozollapiņam interesantas idejas rodoties, braucot pie automašīnas stūres ceļā uz Jelgavu – viens dzīvo Saldus, otrs – Valmieras pusē.
I.Nulle stāsta, ka ES atbalstītie projekti ļauj piesaistīt zinātnei un doktorantūras studijām jaunus, spējīgus inženierus. Viņaprāt, bez šādiem projektiem jauna augstskolas pasniedzēja vai zinātnieka atalgojums nav konkurētspējīgs. Pabeidzot projektu «Mehanizācijas līdzekļu izstrāde enerģētisko augu kurināmā kondicionēšanai», viņam gribētos atvilkt elpu, apdomāties. Taču doktorantiem jaunajā gadā pamatīgi jāpastrādā, lai, pamatojoties uz projektā veiktajiem pētījumiem, taptu doktoru promocijas darbi. ◆
Salmu granulas – apkurei un skandināvu staļļos
Mareks Bērziņš, zemnieku saimniecības «Lojas» īpašnieks Mazsalacas novadā, LLU Tehniskās fakultātes 2001. gada absolvents
◆ Granulu ražošanai no biomasas Latvijā ir labas perspektīvas, to cena gan Latvijā, gan Eiropā ceļas. Tā kā mūsu valstī ir liels biomasas potenciāls, atzīstami, ka LLU tiek pētītas un attīstītas šādas kurināmā briketēšanas un granulēšanas tehnoloģijas. Mana zemnieku saimniecība, kas apstrādā 600 hektāru zemes, salmu granulas ražo jau sesto gadu. Ražotnē nodarbināti pieci cilvēki, produkciju eksportējam uz Skandināviju. Tur mūsu granulas gan izmanto nevis kurināšanā, bet pakaišiem zirgu staļļos, bet pēcāk tās nonāk mēslojumā – sēņu audzēšanai. Granulas lietojam arī apkurei – deg gandrīz tikpat silti kā skaidu granulas, kas tirgū ir par 30 – 40 procentiem dārgākas. Lai Latvijā vairāk ietu plašumā miežabrāļa dedzināšana, būtu jāpilnveido apkures katli, bet tas būtu akmens Latvijas apkures sistēmu izstrādātāju dārziņā. Ārzemēs jau ir vairāki veiksmīgi strādājošu apkures katlu modeļi.
