«Manuprāt, vārdadienas ir ārkārtīgi personiski svētki – tādi, kas attiecas tikai uz mani un manu vārdu. Protams, ir patīkami saņemt ziedu, uzmanības apliecinājumu, bet būtībā ar maniem vārda svētkiem apkārtējiem nav nekādas saistības».
«Manuprāt, vārdadienas ir ārkārtīgi personiski svētki – tādi, kas attiecas tikai uz mani un manu vārdu. Protams, ir patīkami saņemt ziedu, uzmanības apliecinājumu, bet būtībā ar maniem vārda svētkiem apkārtējiem nav nekādas saistības,» saka Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma Realizācijas nodaļas vadītāja Silvija Gorlanova.
Silvija ar savu vārdu ir ļoti apmierināta: «Uzskatu, ka vārds Silvija man ir vispiemērotākais un vienlaicīgi raksturo mani kā personību. Jābūt pateicīgai onkulim, kas man šo vārdu devis, šķiet, operetes «Silva» popularitātes dēļ. Tulkojot no zviedru valodas, tas nozīmē «meža ķēniņš», un mani tik tiešām saista mežs – tajā jūtos vienkārši brīnišķīgi!»
Silvijai pret cilvēku personvārdiem ir sava nostāja: tie pieder mums un raksturo tieši mūs. Gaviļniece neatzīst tādas ģimenes attiecības, kurās meita nepārtraukti māti dēvē par mammu: «Tas ir iestāvējies stereotips, kas manās un meitas Kristīnes attiecībās neiederas. Laikam tāpēc cilvēki bieži vien brīnās, kad izdzird Kristīni mani saucam par Silviju, nevis par mammu, un man tā patīk. Ar meitu esam draudzenes, nekad necenšos viņu pamācīt, bet gan izskaidroju situāciju – tā mēs problēmas risinām kopīgi.»
Silvija domā, ka mūsdienu jaunatne ir nesaprasta. Tai ir vajadzīga lielāka uzmanība, savstarpēja mīlestība un sabiedrības spēja uzklausīt, tikai tad var palīdzēt, rast kopīgu valodu, pārvarēt bezcerību un pavērt plašākas iespējas tālākai, daudz jēdzīgākai dzīvei.
Sevi raksturojot, Silvija saka: «Esmu ļoti prasīga pret sevi un cilvēkiem gan darbā, gan sadzīvē, līdz ar to arī stingri principiāla. Man ir augsta atbildības izjūtu pret visu, ko daru. Dzīvē vados pēc godīguma un taisnīguma principa – cilvēkiem nav jālokās kā krūmiem vējā, bet gan jāievēro sava pārliecība neatkarīgi no tā, ko par to saka apkārtējie.»
Silvijas vaļasprieks sakrīt ar darbu – ikdiena paiet, darbojoties ar skaitļiem tā, ka viņa pat sākusi tos izjust. Bet to varot retais.
«Esmu mājas cilvēks, arī emocionāli bagātinos mājas apstākļos. Daudz laika veltu daiļliteratūrai. Jāpagūst apčubināt arī savus mīlulīšus – kaķenīti un trusenīti –, tā ka esmu mūžīgā darbībā,» saka gaviļniece.
