Ņina Znotiņa ir platoniete un kopš 2002. gada arī pagasta sociālā darbiniece.
Ņina Znotiņa ir platoniete un kopš 2002. gada arī pagasta sociālā darbiniece. Lai gan tas nav viegli, Ņina atzīst, ka pēc daudzu gadu pieredzes citās jomās, sociālo darbu veicot, beidzot jūtas kā “savās kurpēs iekāpusi”. Viņai ir gandarījums, ja spēj kādam palīdzēt, kaut ne vienmēr trūkumi nozarē un citi apstākļi ļauj paveikt tik, cik gribētos.
Ņinu sastopu pēc darba dienas. Kaut tā bijusi saspringta un piepildīta, sprēgājot dzirkstelītēm acīs, viņa stāsta par savu darbu un ļoti vēlas, lai tas beidzot tiktu saprasts un novērtēts. Pagaidām sociālā darbiniece tā nejūtas, kaut mūsdienu ekonomiskajā situācijā, īpaši laukos, tas ieņem nozīmīgu vietu.
Ceļš līdz sociālajam darbam
Ņina Znotiņa savulaik beidza LLU Lauku inženieru fakultāti un palika strādāt LLU mācību un pētījumu saimniecībā “Jelgava”. Kad sākās pārmaiņu laiki, Ņinu darba gaitas aizveda uz Jelgavu. Tur viņa daudzus gadus nostrādāja apsardzes daļā pie pults. Vēlāk kādu īsu laiciņu bija bezdarbnieces statusā, un 2002. gadā Platones pašvaldības darbinieki Ņinu aicināja atpakaļ uz pagastu, lai apvienotu bibliotekāres un sociālā darba pienākumus. Tas izdevās apmēram gadu, bet tad nācās izšķirties par labu vienam. Radās arī prasība, lai būtu piemērota izglītība attiecīgajā jomā, un Ņina izvēlējās sociālo darbu. Atsākt atbilstošas studijas, kā viņa saka, “savos gados” nebija joka lieta. Tomēr tagad ir lepna par šovasar saņemto sociālo zinātņu maģistra grādu.
Darba pienākumi
Sociālais darbinieks galvenokārt strādā ar cilvēkiem. Ne vienmēr tas ir saistīts tikai ar sociālo pabalstu pieprasīšanu un piešķiršanu. Ņina stāsta, ka bieži vien jābūt kā psihologam, skolotājam, juristam vai ārstam. Dažkārt cilvēki grib izrunāties vai arī viņiem vajadzīgs praktisks padoms.
Ikdienā sociālā darbiniece strādā ar maznodrošinātajiem, bezdarbniekiem, nelabvēlīgajām ģimenēm un bērniem likumpārkāpējiem, kā arī rūpējas par finansiāliem norēķiniem saistībā ar pirmskolas un skolas vecuma bērniem. To visu papildina liels “papīru darbs”.
Savējos pazīst
Pagastā dzīvo apmēram 1800 iedzīvotāju, un, tā kā Ņina ir platoniete un tur arī savulaik strādājusi, viņa pazīst lielāko daļu iedzīvotāju. Tas palīdz katru situāciju izvērtēt precīzāk. Ņina stāsta: “Atnāk cilvēks, lai pieprasītu pabalstu. Viņš arī uzrāda, ka saņem minimālus ienākumus, bet tajā pašā laikā zinu, ka piestrādā citur un viņam maksā aploksnē.” Citādi, ja ģimenē aug bērni. Tad gan sociālā darbiniece šur tur pat piever acis, lai tikai viņiem palīdzētu.
Uz pagastu lūgt pabalstu nāk daudzi, jo zina savas tiesības, bet tikpat daudziem tas jāizskaidro. Maznodrošināto statuss Platones pagastā piešķirts apmēram 100 ģimenēm.
Sadarbība ar pašvaldību
Sociālais darbinieks budžetu saņem no kopējām pašvaldības finansēm, tāpēc katrā pagastā tas varētu būt atšķirīgs. Lai zinātu, cik līdzekļu nākamajā gadā nepieciešams, sociālajam darbiniekam rūpīgi jārēķina un jāvērtē iepriekšējais. Ņina stāsta, lai saņemtu savu budžetu, viss jāpierāda un jāpamato arī ar likumiem un noteikumiem. Tas veiksmīgi izdodas, tāpēc līdzekļus sociālā darbiniece saņem – apmēram 20 000 latu gadā. Šajā aspektā sadarbību ar pašvaldību viņa uzskata par veiksmīgu.
Ņinu gan nedaudz apbēdina tās attieksme pret projektiem, kas ir kā papildu nodarbošanās, bet tomēr saistībā ar sociālo darbu. Sadarbībā ar Jelgavas rajona padomi (JRP), piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, tāds šogad risinās arī Platonē – “Motivācijas projekts ilgstoši nestrādājošiem vecākiem ar bērniem”. Ņina šo programmu izcīnīja – pirms tam deviņus mēnešus mācījās, rakstīja projektu, līdz finansējumu saņēma. Neliela daļa atbalsta paredzēta arī no pašvaldības – kaut ar transportu, lai apziņotu potenciālos programmas dalībniekus. Vietējās varas attieksme – tas ir tavs projekts, tiec galā pati! “Bet tie taču ir mūsu cilvēki!” uzsver Ņina.
Kā mamma
Ņina Znotiņa projektu ilgstoši nestrādājošiem vecākiem Platonē vada jau trešajai grupai. To sākot, atsaucība bija liela, dažiem pat nācās atteikt, bet citi projekta laikā atrada darbu. Ziņas par iespējamiem apmācības dalībniekiem deva gan Valsts nodarbinātības aģentūra, gan sociālā darbiniece pazina tos, kas nāk pēc pabalstiem un kuriem noderētu šīs zināšanas.
Katra grupa mācās trīs mēnešus. Pirmajā notiek psihologa lekcijas, kurās ilgstoši bez darba palikušie klausās, kā celt pašvērtējumu, veiksmīgi strādāt kolektīvā, apgūt komunikāciju un uzstāšanās mākslu.
Piecās nodarbībās kursa apmeklētāji apgūst datoru, mācās rakstīt CV un motivācijas vēstuli, kā arī iepazīstas ar interneta iespējām. To pasniedz sociālā darbiniece. Pēdējā mēnesī tiek rakstīts karjeras tests, cilvēki iepazīstas ar darba likumdošanu un darba iespējām Jelgavā un rajonā. Kursu noslēgumā beidzēji saņems sertifikātus.
Kopā tiks apmācīti 24 Platones ilgstoši bez darba palikušie vecāki.
“Mēs jūtamies kā liela ģimene,” atzīst kursa apmeklētāji. Un kā nu ne – uz tiem dodas jaunās māmiņas ar pavisam maziem bērniņiem. Lai arī projekta laikā bija iespējams nolīgt auklīti, sākumā tāda vajadzība neradās, bet vēlāk nolemts izlīdzēties pašu spēkiem. Tā nu Ņina kā mamma ik pa laikam auklē kādu mazo un pamāca pie datora sēdošo, kurš taustiņš jāspiež.
Prieks par skolēniem
Neviltotu gandarījumu sociālā darbiniece pauž par iespēju šogad, sākot jauno mācību gadu, atbalstīt skolēnus. Katrs pagasta pirmklasnieks, kas sāk mācības Platones pamatskolas pirmajā klasē, saņēma 50 latu pabalstu, bet visi maznodrošinātie skolas bērni – 24 latus mācību materiālu iegādei, viņiem tiek nodrošinātas arī brīvpusdienas. Lai līdzekļi maksimāli tiktu izmantoti skolas lietu iegādei, tos piešķīra dāvanu karšu veidā.
Darba ēnas puses
Nav noslēpums, ka sociālā darbinieka amats ir psiholoģiski smags, jo nemitīgi jāsaskaras ar daudzām sociālajām negācijām. Lai arī kopš neatkarības iegūšanas pagājis 15 gadu, vēl joprojām ievērojams skaits lauku iedzīvotāju pēc ekonomiskajām pārmaiņām nav spējuši pārorientēties, tāpēc daudzi kļuvuši bezdarbnieki, padevušies alkoholam. Ņina stāsta, ka visvairāk viņu uztrauc, ka cieš bērni.
Sociālā darbiniece teic, ka darba lietas viņa cenšas atstāt darbā. “Ja tās jānes mājās, tad neesi kārtīgi strādājis,” atzīst Ņina. Brīvajos brīžos viņai patīk rušināties dārzā, kā arī rūpēties par saviem trim mīluļiem – kaķiem. Ņinai ir jau pieaugusi meita Ilze, kas strādā un mācās Rīgā, tāpēc prieks par katru tikšanās reizi un telefonsarunu.
Tomēr no saviem pienākumiem sociālā darbiniece nekur nevar aizbēgt. Viņu meklē un zvana arī pēc darba laika beigām. Atvaļinājumā Ņinu neviens neaizvieto, bet sociālās problēmas līdz ar to nemazinās un kādam tās jārisina.
Vai jāmaina darbs
Lai gan Ņinai darbs šķiet saistošs, jau kādu laiku viņa prāto par citām iespējām. “Ja citās sociālā darba iestādēs darbinieks strādā vienā jomā, piemēram, ar maznodrošinātajiem, tad pagasta dara visu, kā arī aizpilda milzīgu papīru kalnu,” stāsta Ņina. Tam visam klāt nāk liela atbildība par materiālajiem līdzekļiem.
Netaisnīga un neloģiska sociālajai darbiniecei šķiet arī samaksas sistēma. Tā ir 23 procenti no pagasta priekšsēdētāja algas. Katrā pagastā tā var atšķirties, bet vidēji 150 – 200 latu. Ņina uzskata, ka taisnīgāk būtu, ja Labklājības ministrija sociālajiem darbiniekiem tomēr noteiktu vienotu darba samaksu. Saskaņā ar amatu klasifikatoru sociālais darbinieks ierindojas augstākajā – piektajā – kategorijā un pielīdzināms galvenajam speciālistam, taču reāli darbs nav novērtēts, pauž Ņ.Znotiņa.
Gandarījums
Pāri visām dienām un nedienām sociālais darbs sniedz arī milzīgu gandarījumu, jo var palīdzēt cilvēkiem, atzīst Ņina Znotiņa.
“Ir liels prieks, ja kāds atklāti pasaka, ka esi īstajā vietā,” viņa piebilst.
***
Nedaudz par Ņinu Znotiņu
– Dzimusi 1964. gada 17. janvārī.
– Ir meita Ilze.
– No 1981. līdz 1987. gadam studējusi LLU Lauku inženieru fakultātē un ieguvusi inženieres hidrotehniķes kvalifikāciju.
– No 2004. līdz 2006. gadam studējusi LU Sociālo zinātņu fakultātē un ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu socioloģijā.
– Strādā Platones pagasta pašvaldībā par sociālo darbinieci.
