Mēs dzīvojam ideoloģiskā prettrieciena laikmetā. Pagājušā gadsimta 90. gadus raksturoja optimisma uzplaukums, kas sekoja aukstā kara beigām un dzelzs priekškara krišanai.
Mēs dzīvojam ideoloģiskā prettrieciena laikmetā. Pagājušā gadsimta 90. gadus raksturoja optimisma uzplaukums, kas sekoja aukstā kara beigām un dzelzs priekškara krišanai. Šodien dzirdam balsis, kas pieprasa aukstā kara atgriešanos. 90. gados nedaudzie politiķi, kuri iestājās par vardarbīgu vēršanos pret imigrāciju un uzskatīja multikulturālismu par nāves grēku, tika dēvēti par labā spārna radikāļiem. Šodien viņu skaits palielinājies un daži tiek saukti par prezidentiem un premjerministriem. Un, kā tas neizbēgami notiek šādos apstākļos, pat tādās valstīs, kurās nav nedz teokrātisku režīmu, nedz diktatūras, ideoloģiskajā indoktrinācijā arvien biežāk tiek iesaistītas skolas.
Termins “indoktrinācija” gan tiek lietots reti. Tā vietā izglītības politikas veidotāji runā par nacionālo identitāti, patriotisko audzināšanu un vērtību izglītību. Kopīgais ir dogmas elements, kuru skolēniem paredzēts uzsūkt, neiedarbinot kritisko domāšanu. To pašu, kuru saskaņā ar moderno pedagoģiju viņi aicināti likt lietā citās situācijās. Dogma šajā gadījumā saistīta ar noteiktu uzskatu par nāciju, tās pagātni, vērtībām un kultūru – uzskatu, kas jaunajai paaudzei būtu automātiski jāpieņem.
Nelīdz mācīt, ka valsts ir taisnīga, ja vienlaikus redzi rasistisku vardarbību uz ielas un novēro, ka tavā apkaimē nedzīvo baltie vidusšķiras cilvēki. Vienaldzības, diskriminācijas un nevienlīdzības pieredze var iedragāt un pārvērst oficiālo vēstījumu, kas ietverts mācību grāmatās. Ir jēga saskatīt atšķirību starp to, kas ir “vērtību izglītības” rezultāts savienojumā ar dzīves pieredzi, un “ideālo” vēstījumu, kuru valstis no jauna nolēmušas uzspiest jaunajai paaudzei.
Vispārēja ar skolas starpniecību notiekoša indoktrinācija sākās relatīvi nesen. Agrāk, pirms valstis bija uzņēmušās saistības visiem pilsoņiem par brīvu nodrošināt izglītību, cilvēki, kuri varēja atļauties izglītot bērnus, paši izvēlējās mācību iestādi no plaša privāto pakalpojumu sniedzēju klāsta. Izglītības iestādēm bija katrai sava ideoloģiskā bagāža – katoļu, Anglijas privātās skolas ar nerakstīto fiziskā stoicisma ētiku, radītas zēniem, kuriem būs jāpārvalda impērija, militārās skolas uz karjeru orientētiem jauniešiem Krievijā un Prūsijā. Skola bija sociāla izvēle, kas noteica skolēna nākotni. Izvēles iespējas katrā valstī bija ierobežotas. Tu nevarēji veidot spožu karjeru 18. gadsimta Vīnē, ja nebiji mācījies protestantu skolā. Gluži tāpat Lielbritānijā pirms 20. gadsimta vidus nebija lielu izredžu kļūt par piederīgu elitei, ja nebija pabeigta privātskola. Indoktrinācija ietilpa mācību komplektā. Taču tās pamatā bija šķiriskums un tradīcija, nevis nācija.
Indoktrinācijas uzplaukums izglītībā Eiropā nāca reizē ar nacionālisma kāpumu, kas laika ziņā sakrita ar vispārējās izglītības ēras sākumu. Pat valstīs ar diezgan decentralizētu un šķirisku izglītības sistēmu bija sava tiesa patriotiskās indoktrinācijas. Piemēram, vispārējā izglītība nozīmē ne tikai franču nācijas dzimšanu no dažādo reģionu un dialektu raibuma. Izglītība bija arī reģionu vēsturiskās daudzveidības apslāpēšanas un vienota nācijas tēla uzspiešanas mehānisms. Nebūtu indoktrinācijas, jaunās paaudzes veidotu savu nācijas uztveri, pamatojoties uz pieredzi.
Skolās īstenotās indoktrinācijas galīgais triumfs un bankrots notika totalitāro valstu izglītības sistēmās. Ideoloģiskajam izglītības saturam nacistiskajā Vācijā bija relatīvi īss mūžs, bet ir diezgan bagātas liecības par padomju izglītības sistēmu. Padomju pieredze apstiprina faktu, ka pat visstingrākā indoktrinācijas mašinērija izrādās bezspēcīga, sastopoties ar politisko un sociālo realitāti.
Mēģinājumi atrast “atjaunoto” patriotisko sajūtu un nacionālās lojalitātes iedaudzināšanas formulu neiztur kritiku pat tad, ja to vērtē no konservatīva, republikāniska skatpunkta. Jaunā “nacionālās identitātes” doktrīna neņem vērā atšķirību starp brīvprātīgu patriotismu, kura pamatā ir pieķeršanās indivīda politiskajām tiesībām, ko piedāvā konkrētā republika, un aklu nacionālismu. Kā teicis Mauricio Viroli: “Patriotiem galvenā vērtība ir republika un brīvā dzīve, kuru republika ļauj dzīvot, nacionālistiem galvenā vērtība ir cilvēku garīgā un kultūras vienotība.”
Ja mūsu skolas darbotos kā nelielas demokrātijas, kas tajās studējošajiem indivīdiem piešķir tiesības un ļauj viņiem justies vienlīdzīgiem un drošiem, tad, kā pirms daudziem gadiem sacīja pazīstamais liberālais domātājs Džons Djuī, nebūtu nekādas vajadzības ar karoti iebarot skolēniem dogmu. Tagadējie politikas veidotāji, šķiet, ignorē pilsoniskuma, vienlīdzības un līdzdalības nepastarpinātās pieredzes veidojošo ietekmi. Viņuprāt, atgriešanās pie unificēta, valsts radīta “vērtību” satura ir pretinde globalizācijai, imigrācijai, pašmāju terorismam un morālajam relatīvismam. Tūkstošiem jaunu cilvēku ik gadu dodas meklēt laimi liberālākās sabiedrībās, tādējādi demonstrējot viņu dzimto zemju, sākot ar Latviju un beidzot ar Poliju, “patriotiskās audzināšanas” maldīgumu. Rietumeiropas politikas veidotāji būs gudri, ja mācīsies no šīs pieredzes tā vietā, lai pārspēlētu savu satraukumu par “nacionālo identitāti” uz izglītības sistēmu, radot bezjēdzīgu ideoloģisko saturu, kura patiesumu dzīve neapšaubāmi apgāzīs.
Saīsināti no politika.lv
