Kad laukā drēgnums līp kā auksts plāksteris, kad pakšos cērt sals, kad vējš spārda mākoņus un uz jumtiem lauž antenas, tu, cilvēks, sēdi pie krāsns vai kamīna siltās čībās ieautām kājām ar karstvīna glāzi rokās…
Kad laukā drēgnums līp kā auksts plāksteris, kad pakšos cērt sals, kad vējš spārda mākoņus un uz jumtiem lauž antenas, tu, cilvēks, sēdi pie krāsns vai kamīna siltās čībās ieautām kājām ar karstvīna glāzi rokās, veries dzīvīgajā, glāsmaini nebēdnīgajā liesmu mēlīšu spēlē un apjēdz: lūk, kas ir omulība.
Uguns, siltums, pavards, mājas un māte. Laimīgs var būt tas, kam vismaz reiz tas viss ir bijis.
Krāsns un kamīns ir vērtības, kuras mūsdienu augsto tehnoloģiju laikā tiek no jauna svērtas un atzītas. Tāpēc, kad, ziemai nākot, iedomājos lauku mājā par kamīnu pārmūrēt krāsni, nodilušajā piezīmju grāmatiņā meklēju kamīnmeistara Alberta Dravnieka tālruni. O, jā, veikalos tagad nopērkamas Rietumos un Ziemeļos ražotas brīnumkrāsniņas, kamīni un pat pirtskrāsnis, taču tās nelīdzinās prasmīga amatnieka darinājumam.
Kamīnu vēsture ir bezgala sena. To senci pazina jau alu cilvēki, bet vēlākos gadsimtos tie bija piļu interjera daļa. Arī mūsdienās kamīni nav lēts prieks, lai gan gadsimtu ritumā ievērojami mainījusies to konstrukcija, uzlabotas apkures spējas. Sākumā kurtuvju sienas bijušas tik masīvas un biezas, ka nespēja vien sasilt: visu karstumu izrāva caur skursteni. Ar laiku lielu telpu apsildei sāka būvēt krāsnis, bet savukārt tajās – kamīnus. Primāra bija telpu apsilde. Mūsdienās priekšplānā tomēr ir kamīnu estētiskā vērtība. Lai gan ideāli, ja to var apvienot.
Latvijā ir ne mazums interesantu kamīnu. Ar fantāziju un prasmi veidoti, daudzi no tiem apvieno vairākas funkcijas: ir kamīni cepeškrāsnis, maizes krāsnis, ūdens sildītāji, gaļas un desu žāvētavas, ir kamīni, kam nav nepieciešams skurstenis, jo tas jau ir iebūvēts «iekšā», un tad mājā citas krāsnis praktiski nav vajadzīgas…
Visas šīs gudrības man reiz bija stāstījis pieminētais A.Dravnieks, kas savulaik beidzis Krišjāņa Barona celtniecības kursus, vairāk nekā 60 gados uzmūrējis simtiem kamīnu un allaž lepojies ar savu podniekamata meistara diplomu.
Viņš arvien mācējis izlabot arī citu amata brāļu kļūdas: mazliet pielabojot, jaunu dzīvību un degšanas sparu atguvuši pat tādi kamīni, kas nekad agrāk nebija kārtīgi sildījuši vai arī nežēlīgi dūmoja. Meistars Dravnieks arvien strādājis citādi nekā pārējie. Viņš ir divu patentapliecību īpašnieks, vairāk nekā 50 izgudrojumu autors. Un, pat pēc grūta darba mūža «atpūzdamies» invalīda ratiņos, viņš ieteica, kā lētāk tikt pie kārotā siltuma. Jo, redz, ķieģeļi ir dārgi, un meistars prātā izsvēra precīzu māla, ģipša un cementa maisījuma receptūru, lai no tā darinātu izturīgus krāsns pavardus, kamīnus un skursteņus.
Daudzās privātās mājās iebūvēti centrālapkures katli, kas kurināmi ar oglēm, naftu vai gāzi. Mūsdienās tas maksā ļoti dārgi. A.Dravnieks izgudroja un izgatavoja kurtuvi no ķieģeļiem, lai varētu dedzināt malku, kūdru, zāģu skaidas, pat salmus. Šāda uzlabojuma princips ir vienkāršs: Dravnieks kurtuves sildvirsmu palielināja četrkārtīgi. Tagad šī ierīce papildus tiešajām funkcijām arī ļoti ātri uzvāra ūdeni, uz centrālapkures katla var gatavot ēdienu.
Cits Dravnieka kunga darinājums – maizes krāsns, kas iekšpusē ir lielāka, nekā šķiet no ārpuses. Tā ir uz pusi zemāka, turklāt silda telpu gan no augšas un apakšas, gan no sāniem, tāda krāsns spējot apsildīt visu lauku māju. Tā noder ne tikai maizes cepšanai, uz krāsns var žāvēt graudus, ābolus, arī apģērbu, kaltēt sēnes, turklāt pat sēdēt seši, bet gulēt – divi cilvēki. Sirmais podniekmeistars teica: uz tādas krāsns var izdakterēt gan radikulītu, gan dažādas citas kaites.
Ja cilvēks pieradinājis uguni, izvilinājis tās siltumu, svarīgi šo siltumu arī saglabāt. Glabāt. Kad piecdesmitajos gados Alberts Dravnieks sev būvēja četristabu māju, viņš sienas un starpsienas taisījis no ēveļskaidām, tām piejaucot smiltis un romāncementu, kas atvietojis kaļķus. Griestos siju starpās viņš monolīti iestrādājis sijātas gatera skaidas bez mizu piejaukuma un parastu cementu tilpumattiecībā 4:1. Arī grīdas savam miteklim podniekmeistars darinājis savdabi: dēļi bijuši dārgi, tāpēc atkal ņēmis «uz grauda» gatera skaidas. Vispirms viņš pamatus piebēra ar tīru dzelteno smilti – tik daudz, lai skaidu grīdas biezums būtu 5 centimetri. Nolīdzināja, stingri nolēja ar ūdeni, lai noblietējas. Tad ar tādu pašu maisījumu kā griestiem pārklāja smiltis, viegli piesitot, piestampāja, bet pēc pāris nedēļām, kad jau varējis staigāt pa virsu, sajauca līdzīgās daļās tīru smilti ar cementu un ar ķelli uzzieda šķidro javu tik daudz, lai nosegtu skaidu masu. Pēc tam viņš krāsoja ar parasto grīdas krāsu, bet mūsdienās grīdu ieklāšanas materiālu pārpilnība piedāvā dažādas citas iespējas. Svarīgi ir tas, ka tāda grīda ir nepūstoša, ugunsdroša, pa to var staigāt bez trokšņa un arī peles apakšā nedzīvo. Podniekmeistars klāstīja: mājas varot būvēt no māliem, ko sajauc ar ēveļskaidām, salmiem, grīsli, priežu skujām… Un tad siltums turēsies.
Sirmgalvja teiktajam bija svars: viņš ienesis siltumu neskaitāmi daudzās mājās. Viņš mūrējis un uzraudzījis arī kamīnus Meierovicam, pašam Ulmanim (Kārlim). Savulaik viņu kā nevaldāmu izgudrotāju un nepārspētu meistaru saukuši būvēt kamīnus Anglijā. Mūžā viņš izskolojis 21 zelli. Viņi tagad – kur nu kurais – vai nu ķieģeli pie ķieģeļa liek meistara gudrības jaunās krāsnīs un kamīnos, vai arī nodzer reiz mācīto krogos un vārtu rūmēs, vai arī varbūt jau atdusas smilšu kalniņā.
Lūk, tādam prasmīgam meistaram zvanīju, kad, ziemai nākot, veco krāsni par kamīnu pārbūvēt biju sadomājis. Taču tiku pārāk ilgi domājis.
Meistars, kurš bija ar ķelli rīkojies, pat invalīdu ratiņos sēdēdams, pirms neilga laika ierauts lielajā debesu skurstenī.
