Šajā priekšvēlēšanu periodā novērojams pa dažai labai savdabīgai novitātei politisko konkurentu «izēšanas» jomā.
Šajā priekšvēlēšanu periodā novērojams pa dažai labai savdabīgai novitātei politisko konkurentu “izēšanas” jomā. Jau sen nevienu nepārsteidz, ka daži gatavi iet tālāk par citiem, turklāt izrādās, ka iepriekš pieredzētā “sūdu mešanas” akcija, sīkie interešu konflikti, svešu ausu līšana pie telefona noklausīšanās aparāta un dažādi melnā PR izrakumi ir tikai ziediņi.
Pirms vairākām nedēļām plašsaziņas līdzekļos nonāca informācija, ka Latvijā gauži izplatīto pusreliģisko organizāciju – sektu un vēl virknes uz dažādiem pamatiem dibinātu smadzeņu skalotāju apvienību – uzraudzīšana praktiski vispār nenotiek. Tas konkrētam politiskajam spēkam – Latvijas Pirmajai partijai (LPP) – ļāvis ķerties pie radoša un no likuma ievērošanas viedokļa nekaitīga risinājuma pirmsvēlēšanu reklāmas apvāršņu paplašināšanai. Proti, kamēr atsevišķi konkurenti no teju visiem novērotāju grupējumiem saņem sānos pārmetumu dunkas par rafinētu politiskās reklāmas tēriņu ierobežojumu pārsniegšanu, ar minēto “mācītāju” partiju cieši saistītā reliģiskā organizācija “Jaunā paaudze” (JP) (zīmīgi, ka tās iniciāļi netīšām sakrīt ar paša pirmā LPP virsgana Aināra Šlesera dibinātā politiskā spēka – Jaunās partijas – iniciāļiem) tās odiozā līdera Alekseja Ļedjajeva vadībā, sniedzot atbalstu saviem politiskajiem favorītiem, necenšas bojāt telekanālu auditoriju noskaņojumu ar uzbāzīgām reklāmām un neizpildāmiem solījumiem no tālrāžu ekrāniem, bet potenciālo elektorātu mēģina uzrunāt jau citā dimensijā, savās sanākšanās skarot savu līdzskrējēju dvēseļu dziļākās stīgas un biedējot teju vai ar pasaules galu, ja pēc 7. oktobra varu valstī nepārņems LPP censoņi. Pats Ļedjajevs līdz šim vairākkārt pratis izcelties gan ar vērienīgiem nekustamo īpašumu darījumiem, gan nodēvējot sevi par apustuli, dižojoties par kontaktu ar Visaugstāko un viņam adresētām lūgsnām par LPP valdīšanu varas Olimpā, tādējādi liekot nopietni šaubīties par savas garīgās veselības stāvokli.
Realitāte diemžēl liecina, ka Latvijā vairs nav patiesa iemesla runāt ne tikai par baznīcas neatkarību no valsts (vismaz ne politiskā līmenī), bet pat par vēl tālejošākām sekām, ja jau pat no dvēseļu ganu vidus nākušie “politiķi” pamanījušies nolaisties no savu kanceļu augstumiem un gana dziļi iefiltrēties tādas organizācijas kā JP rindās, kopīgajos pasākumos sakot uzrunas vai ieslīgstot vispārējā transā un līdz ar pārējiem enerģiski kratot galvas galvenā runātāja skaldīto vārdu ritmā. Diezin vai daudziem sabiedrībā nav nekas zināms par to, kā šāda tipa organizācijas, it kā sludinot nesavtīgas un augstas vērtības, ar laiku gluži kā tīklos lielā skaitā iepin “draudžu pasākumu” apmeklētājus, padzīvojušām tantiņām apmaiņā pret pensiju ziedojumiem piesolot vadošo soprānu laurus debesu valstības korī nākamajā dzīvē. Tendence uzskatāma par gana bīstamu kaut vai tādēļ, ka šādi pasākumi, dažkārt slēpjoties aiz bezmaksas zupas virtuvju, labticīgu “humpalu” dalītāju un kaismīgu pie dievgalda gājēju izkārtnes, lielākoties pulcē sociāli mazāk nodrošināto sabiedrības daļu, ar ko salīdzinoši viegli manipulēt, turklāt “iebarotais” atbalstītāju bars mēdz būt gana daudzskaitlīgs.
Vārdu sakot, lieku reizi ir radies iemesls no jauna izvērtēt konkrēta politiskā spēka “nopietnību”, ņemot vērā zināmu tā saistību ar diezgan apšaubāmu organizāciju. Ja drīzumā pēc vēlēšanām pašu galveno krēslu valdības ēkā Brīvības bulvārī ieņems “mācītāju” līderis Šlesers, tad sabiedrībai patiešām būs pamats sākt domāt, ka LPP un tās slepenais atbalstītājs Ļedjajevs bauda nedalītu debesu valdnieka atbalstu. Kas sevi sargā, to Dievs arī sargā. Tikai diezin vai tā būtu dēvējamas arī “pseidodievības”, ko sludina JP un viņiem līdzīgie.
