Floristika ir dzīvesveids. Ja ar to grib nodarboties nopietni, jāmāk sabalansēt laiku starp ģimeni, draugiem un darbu.
Kad vasaras košumā priecē ziedošo puķu skaistums, liela rosība ir floristiem, jo klāt kāzu, kristību un citu svētku laiks. Viņiem jāsteidz sagādāt skaistus un mīļus pušķīšus, rotājumus mašīnām un telpām, lai lielais notikums būtu neaizmirstams un krāšņs.Meistardarbnīcas «Grieta» floristei Ievai Ģērmanei interese par ziediem bijusi kopš bērnības. «Visvairāk man patika skatīties, kā puķīte no maza knipucīša izaug par skaistu ziediņu,» viņa atceras. «Skatoties dažādus žurnālus un grāmatas, nagi niez, kaut ko gribas darīt, vienalga sanāk vai nesanāk.» Kamēr citi kaplēja bietesLai gan pēc izglītības Ieva ir dārzniece, to, ka viņa kļūs par floristi, zinājusi jau sen. «Kad citi gāja kaplēt bietes, es jozu uz siltumnīcu. Daudz nopelnīt nevarēja, bet tomēr kaut kas vilināja uz turieni,» atceras māksliniece.Latvijā florista izglītību piedāvā apgūt Bulduru Dārzkopības vidusskolā, bet daudz kur var izmācīties šā aroda kursos. Arī meistardarbnīcā «Grieta» pie Ievas un viņas kolēģes Ligitas Danenbergas ir iespēja iegūt zeļļa vai meistara diplomu. Tomēr I.Ģērmane uzskata, ka svarīgākais ir tas, ko cilvēks var izdarīt. «Labi, ja ir papīrs, bet tas nav galvenais,» spriež meistare.
Rada noskaņuIeva stāsta, ka grūtākais šajā arodā ir sajust materiālu, krāsu, kā arī cilvēku, kam attiecīgo kompozīciju veido. Floristi rada noskaņu un sajūtas. «Cilvēki ir dažādi. Ir skrejošie, kuri veikalā paķer puķi un neko nedomā par to, un ir tie, kuriem vajag no a līdz z piedomāt pie mazākajiem sīkumiem. Un tas nav tikai pušķīšos, bet arī kāzu interjerā, kristībās un citos svētkos,» teic speciāliste.Diemžēl florists kāzās nereti ir pēdējais «piesitiens». Pirmais ir kleita, rotas, un tikai tad tiek domāts, ko līgava turēs rokās – kas un kāds tas būs. «Brīžiem pat ir «škrobe», ka cilvēki uzskata – ai, kas tad ir puķes? Par ko naudu tērēt?» teic Ieva un atceras spilgtu piemēru, kad reiz «jaunais» krievs pirms laulībām atnācis pasūtīt pušķīti. «Es viņam prasu, kādā krāsā jūsu līgavai ir mati. Jo tas ir ļoti svarīgi, kā viss kopā izskatīsies. Viņš sēž un rausta plecus – nezinu, šķiet, blodīne bija. Tad sapratu, ka viņam ir vienalga,» tā floriste, piebilstot, ka priecē, ja cilvēki nāk ar savu domu, kad zina, ko un kā grib taisīt. Runājot par sastrādāšanos ar klientiem, viņa atklāj – jauki, ja jaunajiem ir labas idejas. Turpretī ar veciem ir grūtāk tādēļ, ka viņi kļūst arvien prasīgāki. Arī atkārtoties negribas. Vajadzīgs lielāks funktieris.Pamana atšķirīgoLai apgūtu floristikas pamatus, nepieciešami vismaz divi gadi. Bet ir jāpraktizējas, piemēram, spirāle – lai puķu kātiņi būtu uz vienu pusi –, ik palaikam jāatkārto. Sarežģīti mēdz būt pušķī «iegūt gaisu», jo izveidot blīvu masu nav problēmu. Kā arī ir svarīgi, lai sanāk glīta formiņa. «Floristika ir dzīvesveids. Ja ar to grib nodarboties nopietni, ļoti jāmāk sabalansēt laiks starp ģimeni, draugiem un darbu. Jo citiem tas ir prieks, citiem darbs. Ir arī reizes, kad jāceļas pulksten četros naktī un jāveido pušķis. Esmu redzējusi, kā pret vakaru izskatās kompozīcijas, kas taisītas iepriekšējā dienā,» teic floriste.Protams, citu kolēģu darbi nepaliek nepamanīti. «Pirmais, ko kursanti iemācās, ir kritizēt. Atrast kļūdas citu veikumā. Arī es tās ievēroju. Piemēram, redzot sēru vainagā caurumu, tas krīt acīs tā, ka gribas pagriezies un neskatīties. Kašķi nemeklēju, bet atšķirīgo pamanu. Tas liek iedomāties, ko es būtu darījusi, kā rīkojusies. Bet tas ir katrā profesijā – arī šuvējam, kurpniekam vai galdniekam. Katrs amatnieks mēģinātu meklēt savu variantu,» spriež Ieva.Kā katrā radošā darbā nepārtraukti nepieciešamas jaunas idejas. Māksliniecei tās rodas, ātri braucot ar mašīnu, īpaši tālākos ceļos. Kā arī palīdz jūra un simfoniskā mūzika. Jāatrod laiks pārdomām, jo ikdiena ir tik ļoti skrienoša, ka nepieciešams mirklītis mierīgi apsēsties un padomāt. Arī Ievai bijusi sajūta, ka viss ir izsmelts, ka jāmeklē kas jauns. «Gribas mieru, bet vasarā tā nav. Taču ko padarīt? Lēkt iekšā kaut kur citur un burties visam cauri no gala? Arī tur nepieciešams laiks un enerģija,» spriež floriste.Ratu ritenis ir apaļšVasarā strādāt ir vieglāk, jo vairāk materiālu, bet arī pasūtījumu krietni vairāk. Pirmkārt, kāzas, kristības. Tas ir laiks, kad cilvēki izmanto to, ko piedāvā daba, nedomājot – būs lietus vai labs laiks. Savukārt ziemā viņi ir piezemētāki. Tad cilvēkiem patīk lietas, kas iederas mājas interjerā, rada nostaļģiju pēc vasaras vai citiem brīžiem.«Šajā laikā var izstrādāties, nevis kā ziemā, kad jāskraida un jāmeklē materiāli, kad esi neziņā, ko darīt. Dārza puķītes, kas pušķi padara mīļāku, dabūt ir grūti. Visos variantos jāizmanto vecās labās krizantēmas,» stāsta Ieva. Viņa atzīst, ka vissarežģītāk ir strādāt ar mākslīgajiem materiāliem. Lai gan pašlaik pat grūti pateikt, kas ir mākslīgs, kas ne. Tomēr, to izmantojot, nedrīkst pazaudēt dabisko. Savukārt dabas materiāliem gribas pievienot rozīnīti. Vasarā meistarei vislabāk patīk smilgas, mazās, skaistās dārza puķītes, jo tās ir ļoti dažādas. Katrai savs raksturiņš un nianses. Floriste atzīst, ka šajā profesijā neko nevar apgūt līdz galam. Visu laiku kaut kas mainās, tomēr brīžiem šķiet – ko nu vairs var izdomāt, jo ratu ritenis ir apaļš, tāds tas bijis mūžīgi mūžos. Bet tad atkal vajag mierīgi apsēsties, padomāt.Māksliniecei vislabāk tīk taisīt darbiņus kāzām. Mašīna, līgava, mīlestības vārti, bērnības vārti, mičošana. Bieži līgavas stāsta, ka skaistās amerikāņu filmās redzējušas arkas un vītnes, bet, kad ideja sāk parādīties uz papīra, viņas pārdomā. Šai dienai cilvēki it kā neko nežēlo, bet tajā pašā laikā tomēr žēlo. Bieži vien gribas mazāk līdzekļu atvēlēt puķēm. Jāpiebilst, ka daudziem ir muļķīgais uzskats, ka vienkāršās puķītes – tas nav dārgi. Bet aizbraukt, salasīt, sameklēt, sagatavot – tur paiet laiks, brīžiem šķiet vieglāk paņemt rozes, nevis skraidīt pa pļavām un meklēt materiālu. Nepatikšanas ar labām beigāmKā Ieva smej, šad tad viņai sanāk arī iekulties nepatikšanās, piemēram, inaugurācijas pasākumā Jelgavā, sammitā, kas risinājās ģildē, kā arī pēdējais lielais pārbaudījums bijis dziesmu svētki, kad rotāta Doma laukuma skatuve. «Viss, protams, beidzas labi, bet tas prasa daudz vairāk nervu. Taču man patīk lielie izaicinājumi,» atklāj māksliniece. Viņa piebilst, ka ikdiena laikam ir tik ļoti uz riņķi ejoša, ka gribas ielēkt avantūrā. «Iepinies esi – kulies ārā,» optimistiski noskaņota floriste.
