Netālu no agrākās Klīves kuģu piestātnes, kur Lielupe Kalnciema šosejai pieliecas vistuvāk, mežā aizvijas ceļš, kas ved uz Zeltiņu mājām.
Netālu no agrākās Klīves kuģu piestātnes, kur Lielupe Kalnciema šosejai pieliecas vistuvāk, mežā aizvijas ceļš, kas ved uz Zeltiņu mājām. Tagad tur dzīvo mežsarga Kārļa Šmuldera mazdēls – starptautisku atzinību guvušais fotomākslinieks Aivis Šmulders. Latvijas okupācijas gados Šmulderu ģimene pārcietusi daudz, tomēr apbrīnojamā kārtā dzimta izdzīvojusi un turpinās dzimtenē.
Saistībā ar Zeltiņu mājām šogad “Novadiņā” vairākos turpinājumos ar virsrakstu “Mežabrāļu palīdzes augšāmcelšanās” publicējām Jelgavas Skolotāju institūta audzēknes Maigas Tabakas (1929 – 1945) dienasgrāmatu. 1945. gada 17. augusta saulrietā Valgundes pagastā meža klajumā pie Zeltiņu mājām okupācijas varas kalpi meiteni nošāva. Traģēdija bija dubulta, jo, redzēdams, kā Maiga saļimst mātes rokās, noras malā apmēram simts metru atstatus nošāvās kāds nezināms jauns vīrietis, iespējams, leģionārs, kam meitenes bija palīdzējusi slēpties mežā.
M.Tabakas vecāki Zeltiņos bija labi ieredzēti nomnieki, kuriem trīsdesmito gadu beigās pēc vecā mežsarga pārcelšanās pie bērniem un mazbērniem uz Rīgu tika uzticētas šīs mājas. Pēc kara nākamajā paaudzē šo divu ģimeņu draudzīgās attiecības vēl kādu laiku pastāvēja. Tā, interesējoties par Tabaku likteni, iepazinos ar Šmulderiem.
Savai skolai dāvināja radio
Vecā mežsarga Kārļa un viņa sievas Lienes dēls Voldemārs Šmulders (1890 – 1942) ir viena no izcilākajām personībām, kas nākusi no agrākā Kalnciema pagasta (tagad Valgundes novads). Latvijas pirmās brīvvalsts laikā viņš bija vienīgais latvietis ar kuģu būves inženiera specialitāti. To V.Šmulders ieguva, no 1909. līdz 1917. gadam studējot Pēterburgas Politehniskajā institūtā. Augsti izglītotais vīrs piedalījies ledlauža “Krišjānis Valdemārs” projektēšanā un būvē, būdams Jūrniecības departamenta inspektors, pārraudzījis Latvijas kuģu remontu, pasniedzis jūrskolā, veidojis latviešu valodā tehniskos terminus, sarakstījis mācību grāmatu un strādājis augstos administratīvos amatos. Voldemāra vecākā meita Daina Ģērķe atceras, ka trīsdesmito gadu beigās “Draudzīgā aicinājuma” kampaņā tēvs dāvājis Kalnciema skolai radioaparātu un, iespējams, arī grāmatas. No tā var spriest, ka bērnībā viņš šajā skolā (līdz divdesmito gadu sākumam tās ēka atradās pie Tīreļiem) mācījies. V.Šmulders jaunībā Krievijas galvaspilsētā draudzējies ar izcilo padomju militāro darbinieku un rakstnieku Robertu Eidemani, bet, atgriežoties Latvijā, – ar profesora Paula Stradiņa ģimeni.
Nevēlējās stāstīt par Maskavu
V.Šmuldera biogrāfija līdz 1939. gadam publicēta Latviešu Konversācijas vārdnīcā, kā arī grāmatā “Es viņu pazīstu”, kas okupācijas varai lielā mērā esot kalpojusi par izziņas materiālu 1941. gada 14. jūnijā arestējamo cilvēku sarakstu sastādīšanai. V.Šmulders nežēlastībā krita arī tāpēc, ka pēc atgriešanās no komandējuma uz Maskavu viņš savā darbavietā Kuģu remonta rūpnīcā (kas atradās Rīgā pie AB dambja) nevēlējās runāt, jo iespaidi par padomju galvaspilsētu nebija varai glaimojoši. Pēc kara dažus gadus vēlāk šajā rūpnīcā, pārbūvējot vecu kuģi, tapa pasažieru upju tvaikonis “Majakovskij”, kura kļūdainās konstrukcijas dēļ Daugavā 1950. gada 13. augustā notika katastrofa, kas paņēma vairāk nekā 140 cilvēku dzīvību. Inženieris V.Šmulders tika nošauts soda nometnē Usoļlagā Urālos 1942. gadā.
Izsūtīja arī viņa sievu Almu un trīs bērnus – meitas Dainu un Inesi un jaunāko dēlu Aivi (vecākais dēls Modris todien bija izbraucis pie mātes radiem Bauskas pusē). 1941. gada maijā gada vecumā Aivis pārcieta smagu brukas operāciju. 13. jūnijā viņš tikko bija izveseļojies.
A.Šmuldere bija cēlusies no strādīgiem bezzemniekiem. Drausmīgajos apstākļos viņa centās uzturēt možu garu. Modrim viņa no vilciena izmeta zīmīti: “Aizbraucam uz plašo dzimteni darbā. Tu paliec pie tantes un ej ganos.” Labi cilvēki to bija nosūtījuši adresātam. Mazais Aivis aizrestotajā vagonā tika barots ar sausiņiem, slepus paņemto ievārījumiem domāto cukuru un no maizes atlikumiem piežāvētajiem sausiņiem.
Māte ar trim bērniem nonāca Tomskas apgabalā – mežonīgiem purviem klātajā Vasjuganas zemienē, Malomuromkas sādžā, kur jau dzīvoja izsūtītie kulaki. Smagi strādājot un saņemot trūcīgu uzturu, izsūtītie mira, pirmkārt jau mazie bērni. Almai savus izdevās paglābt, bet viņa pati 1943. gada janvārī nomira. Bērni drīz pēc tam tika nosūtīti uz bērnunamu, kas tajā situācijā bija glābiņš, jo tur ievietotos baroja labāk. Aivi pieņēma kāda izsūtīto ukraiņu ģimene.
Kā māsas atveda brāli
1946. gada maijā latviešu bērni, kas bija zaudējuši vecākus, tika sapulcināti, lai tos nosūtītu radiem uz Latviju. Šāda cilvēciska rīcība staļinisko represiju laikā liekas nesaprotama. Un tomēr tā notika.
Tikko Vasjuganas upē bija izgājis ledus, Daina un Inese no Sredņevajuganas bērnumana devās uz Latviju. Pa ceļam viņām uz trim dienām iznāca piestāt Kasogorkas pilsētiņā, kas atrodas pie Vasjuganas ietekas Obā. Tur bija pazudušas brāļa pēdas – viņš 1943. gadā tika atstāts Kasogorkas slimnīcā. Brīnumainā kārtā māsām, septiņpadsmit un četrpadsmit gadu vecām, izdevās atrast gan slimnīcu, gan ģimeni, kas bija pieņēmusi brālīti. Aivis Dainu un Inesi vairs nepazina, viņu sauca par Vitāliju, tomēr Šmulderu meitenēm, pateicoties rētai pēc brukas operācijas, izdevās pierādīt, ka tas ir brālis un caur prokuratūru un Tomskas izglītības nodaļu nokārtot viņa atgriešanos. Ģimenē, kas pieņēma Aivi, tolaik bija piedzimis mazulis, tādēļ negribētā šķiršanās no audžudēla nebija tik sāpīga.
Atmiņas par pārdzīvojumiem, kas saistās ar Latvijas okupāciju, represijām, D.Šmuldere-Ģērķe, kā arī M.Šmulders publicēja Rīgā 1990. gadā izdotajā staļiniskā režīma upuru liecību krājumā “Via Dolorosa”. Grāmatas ievadā akadēmiķis Jānis Stradiņš raksta: “Četrus gadus pēc 1905. gada revolūcijas asiņainā fināla iznāca Raiņa “Klusā grāmata”. Bija jāpaiet gandrīz vai 40 gadiem, iekams dzīvi palikušie drīkst apcerēt daudzkārt smagāku un baigāku mūsu tautas vēstures posmu…” Ir doma “Novadiņā” apkopot ziņas un liecības, kas attiecas uz Zeltiņiem, jo, rūpīgāk iedziļinoties vienā mājas vēsturē, skaidri atspoguļojas tas, kas notika ar mūsu tautu.
