Kilimandžāro (5895 metri) ir visaugstākais atsevišķi stāvošs kalns pasaulē.
Kilimandžāro (5895 metri) ir visaugstākais atsevišķi stāvošs kalns pasaulē
“Tā es pamazām tos vulkānus krāju,” pieticīgi ar smaidu atklāj alpīnists un alpīnisma treneris jelgavnieks Sigizmunds Grohovskis, kuram šogad kopā ar vēl četriem kalnu kāpējiem no Latvijas izdevās iekarot sen kāroto Kilimandžāro Tanzānijā. Kāpēc vulkāni? “Ko agrāk spēju, to tagad vairs ne! Tehniski tie ir daudz vienkāršāki nekā, piemēram, klinšu siena,” smej pieredzes bagātais alpīnists, kuram gadu skaitīts jau pāri 70. Tas gan neattur viņu, vadot interesentu grupas, regulāri doties uz zemākām un augstākām virsotnēm, bet piectūkstošnieks reizi gadā ir obligāts pasākums.
Kilimandžāro kopā ar bagāto pieredzi, pārdomām un emocijām nu “ierakstījies” Sigizmunda vulkānu kolekcijā līdzās Elbrusam un Kazbekam Kaukāzā, Araratam Turcijā, Demavendam Irānā un Kļuču sopkai Kamčatkā. Bet Tanzānija ceļotājiem atklāja savu kultūras un dabas krāšņumu.
Svarīga fiziskā sagatavotība
Kilimandžāro iekarojumos no Latvijas devās pieci ceļotāji – galvenokārt banku darbinieki, finansisti – cilvēki ar vidējiem un augstiem ienākumiem, kuri līdztekus darbam atraduši samērā ekstrēmu, bet lielu piepildījumu dāvājošu vaļasprieku. Viņu vidū arī viena daiļā būtne. Lai gan Āfrikas augstākais vulkāns neprasa īpašas alpīnisma iemaņas, fiziskā sagatavotība ir no svara. Lielā augstumā gaiss ir retināts. Tas virs 5000 metriem var izraisīt galvassāpēs, problēmas ar kuņģi, lielu nogurumu, kad katrs solis prasa divtik spēka, tāpēc ceļotājiem lieti noder iepriekš praktizētās fiziskās aktivitātes, piemēram, skriešana un riteņbraukšana. Ekipējumā – labi kalnu zābaki, trekinga nūjas un apģērbs visiem gadalaikiem, jo gaisa temperatūras svārstības Kilimandžāro apkārtnē var būt no plus 30 grādiem lejā līdz mīnus 15 virsotnē, ko piedzīvoja arī mūsējie.
Kāpienā uz Āfrikas “jumtu” ceļotāji parasti dodas prāvās grupās gidu pavadībā. Latvijas piecīšiem ar sevi nepietika, tāpēc viņi pievienojās S.Grohovskim labi zināmiem kāpējiem no Polijas. Nu jau viņu bija 20, kas varēja doties ceļā.
Visu izdara kāpēja vietā
“Sākumā gatavojāmies braukt caur Keniju, bet tur bija notikušas ne visai izdevušās vēlēšanas, kas izraisīja nemierus ar cilvēku upuriem. Ne man, ne poļu grupas vadītājiem negribējās riskēt ar savu un kolēģu drošību, tāpēc nolēmām izmainīt maršrutu – ielidojām Nairobi, tad devāmies uz Daresalāmu Tanzānijā un dienu braucām uz Moši pilsētu, kur bija mūsu bāzes nometne. Dzīvojām ļoti labos apstākļos,” stāsta Sigizmunds.
Kilimandžāro vulkānam ir savs nacionālais parks, kuru apsargā ar automātiem bruņojušies vīri. Parkā pie vārtiem stāv pūlis strādātgribētāju. “Tur pats drīksti tikai kāpt un arī – kā “baltais cilvēks”, rokā nesot mazo somiņu, jo visu tavā vietā izdara citi – gidi, nesēji un pavāri. Tāda ir viņu valsts politika, lai atrisinātu darba problēmas un palīdzētu saviem cilvēkiem,” atklāj alpīnists. Ceļojuma sākumā gidi no lielā gribētāju pulka izvēlas daudz maz spēcīgus nesējus, bet ceļotāju mantas regulāri tiek nosvērtas – lai zinātu, cik kurš nesis, no kā, visticamāk, atkarīga samaksa par darbu, min S.Grohovskis.
Katrā pieturvietā uz virsotni pavāri steidza klāt galdus. “Badā nebijām, bet ēdiens šķita savdabīgs – ļoti daudz olu, kuras vēl atcerēties negribas, vistas gaļa, man nepazīstami putraimi, šķidras zupiņas un dažādi augļi. Labprāt pats būtu gatavojis, bet tas nebija atļauts.”
Astoņas stundas pa sniegu un salu
Kilimandžāro sastāv no vairākiem vulkāniem, no kuriem galvenie ir Šira, Kibo un Mavenzi. Uz augstāko masīva punktu Kibo – Uhuru (5895) gidu pavadībā var uzkāpt pa dažādiem maršrutiem. Lai izdotos tikt līdz virsotnei, svarīga aklimatizācija, tāpēc poļu latviešu kāpēji, vienā reizē ceļā pavadot vidēji sešas stundas, maršrutu veica piecās dienās. Visiem gan tas neizdevās – četri poļi un viens mūsējais palika pēdējā pieturvietā 4700 metru augstumā. “Pietrūka gribasspēka, jo fiziskā sagatavotība un ekipējums bija pietiekams,” neveiksmes cēloņus meklē Sigizmunds. Taču tie, kas, pulksten divos naktī izgājuši un astoņas stundas pa sniegu un salu kāpuši, beidzot nokļuva uz Āfrikas jumta, krietni virs mākoņiem spēja baudīt neaprakstāmu plašuma un klusuma dimensiju. Tas bija to vērts!
Vergu galvaspilsēta – Zanzibāra
Mēness virsmai līdzīgā vulkāna iekarošana nebija vienīgais, ko ceļotāji Tanzānijā steidza piedzīvot. Šī Āfrikas valsts ir bagāta ar dabas parkiem. Grupa no Latvijas apmeklēja Manjara ezeru un Ngorongoro, kur, mūžamežu apauguša krātera ieskauti, rosījās žirafes, zebras, lauvas, ziloņi un daudz citu dzīvnieku.
“Vietējiem iedzīvotājiem ir skaisti sejas vaibsti, dažiem ļoti caurumotas ausis. Ģērbjas viņi diezgan labi, bet manāms, ka drēbes iegādātas “second hand” veikalos. Pārsteidza, ka sievietēm nemanīju divas vienādas frizūras,” raksturo S.Grahovskis, uzteicot vietējo atvērtību un viesmīlību. Tomēr tropiskās Indijas okeāna pludmales Zanzibāras apmeklējums mūsu alpīnistā raisīja kaunpilnas sajūtas par piederību balto rasei. “Laikā, kad valdīja vergu tirgus, šī vieta bija vergu galvaspilsēta, kur piedzīvota šausmīga baltādaino nežēlība. Cilvēkam tur bija mazāka vērtība par suni vai kazu. Domāju, vietējie to ilgi nespēs piedot,” stāsta Sigizmunds.
Pašlaik Tanzānija izbauda brīvību un mieru, kas atspoguļojas iedzīvotāju ikdienā. Tāda Kilimandžāro Āfrika ieguls arī ceļotāju atmiņās.
**
Uzziņai
Kilimandžāro tiek dēvēts par Āfrikas jumtu un simbolu. Tas ir darbojošs vulkāns, kura pakājē uz visām pusēm plešas savanna.
Pirmo eiropieti, kurš uzdrošinājās stāstīt par sniegiem ekvatora tuvumā, izsmēja. Pirmie Kilimadžāro iekaroja vācu ekspedīcija Hansa Meijera vadībā 1886. gadā. Tagad tajā uzkāpt var jebkurš tūrists, kurš ir pietiekami labi fiziski sagatavojies.
Tanzānija atrodas Āfrikas kontinenta nostūrī. To apskalo Indijas okeāns. Vidējā dienas temperatūra šajā valstī ir plus 30 grādu. Gadā tā piedzīvo divas lietus sezonas. Karstākais laiks Tanzānijā ir no decembra līdz martam.
Valsts bagāta ar lielu skaitu cilšu, kurām ir atšķirīga kultūra un tradīcijas.
