Šī ziema padevusies silta. Nav ne sniega, ne sala. Un cilvēku ikdienas gaitas un bērnu rotaļas pielāgojas laikapstākļu kaprīzēm.
Kā ierasts, eju vakara pastaigā. Visvairāk gar Driksu, kuras krastmala līdz vecajam Driksas tiltam iesaukta par promenādi. Skan jau lepni. Skaties un brīnies, vai tādas ir promenādes to tiešā nozīmē. Tumsiņai iestājoties, krastmala kā izslaucīta, vien rets gājējs steidzīgā solī «izbauda» turienes dotumus. Eju gar stadionu Driksas pusē. Tumsiņā pamanu trīs puišeļus, stadiona drāšu sētas nožogojumā degunteļus iespiedušus.
Vēl šur tur gan nav nokusušas sniega paliekas. Pie pieturas Akadēmijas ielā draiskojas puika ar meiteni, skaļi smiedamies un viens otru apmētādami ar sniegu. Tad meitene paķer pamatīgu zara žākli, zēns arī kādu atlūzušu zaru, tādu paresnu. Nu tik sāksies! Eju tuvāk: «Bērni, tā nedrīkst! Esiet draudzīgāki!» Meitene mirkli lūkojas manī un tad saprotoši aizmet zarieroci. Bet blakus pieturā, muguru pagriezusi, stāv sieviete pelēkā mētelī, baltu bereti galvā. Ne mazākās uzmanības par šādu ālēšanos!
Dodos tālāk. Tur, kur puķu galdiņi veikala «Iki» aizmugurē. Laukumiņa vidū izmīcīta papīra kārba vai maisiņš. Divas sievietes pie puķu galdiņa sarunājas. Viena pieiet pie nomestās turzas un paceļ. «Ir arī kārtīgi cilvēki!» nodomāju. Bet, man par pārsteigumu, sieviete maisiņu turpat arī nosviež. «Jūs gan varējāt to iemest miskastē!» nenociešos. Taču sieviete, pagriezusi muguru, turpina runāties ar puķu pārdevēju.
Tā, vakaros lēnu pastaigājoties, var šo to interesantu pamanīt Jelgavas ielās. ◆
Sniegpārslu vietā
00:00
03.01.2014
89