Vai ģimenes, kurās aug bērns ar attīstības traucējumiem, ir sociāli aizsargātas. Vai šo bērnu vecāki ir vienlīdzīgās sociālās pozīcijās ar citiem.
Vai ģimenes, kurās aug bērns ar attīstības traucējumiem, ir sociāli aizsargātas. Vai šo bērnu vecāki ir vienlīdzīgās sociālās pozīcijās ar citiem. Kāda ir viņu iespēja sadzīvot ar ikdienu, kas ir citāda nekā vairumam parastu ģimeņu?
Vasaras sākumā neliels pētījums notika bērnu attīstības centra “Rotaļa” rehabilitācijas grupu vecāku vidū par to, kādā mērā tiek apmierinātas viņu sociālpsiholoģiskās un sociālās vajadzības. Aptauja veikta par ģimeņu materiālo stāvokli, līdzšinējo sociālo darbinieku sadarbību ar ģimenēm, par nepieciešamajiem pakalpojumu veidiem, informācijas pieejamību.
Bija jāatbild uz 20 jautājumiem – vispārīgiem un arī specifiskākiem. Aptauja parādīja, ka šo ģimeņu materiālā situācija ir ļoti atšķirīga – no 15 līdz 400 latiem mēnesī uz vienu ģimenes locekli. No 15 aptaujātajām ģimenēm deviņās ir abi vecāki, sešās abi strādā algotu darbu. Tas ir iespējams, jo viņu bērns dienu pavada rehabilitācijas grupā. Sešās ģimenēs bērnu audzina tikai mātes, trijās no tām viņas nestrādā. Ienākumi nepilnajās ģimenēs, kurās aug bērns ar funkcionāliem traucējumiem, ir no 15 līdz 45 latiem uz cilvēku.
Māte, kas strādā un viena audzina bērnu ar attīstības traucējumiem, uzskata par netaisnību, ka viņa nevar saņemt valsts noteikto 50 latu pabalstu bērna kopšanai tāpēc, ka strādā. Tas pienākas tikai nestrādājošai māmiņai. Viņa domā, ka būtu nepieciešams diferencēt šā pabalsta izmaksu un to piešķirt nepilnām ģimenēm un ģimenēm ar zemiem ienākumiem.
Bērnu, kurš nespēj pārvietoties un skaidri runāt, arī mātes darba laikā kāds vienmēr kopj. Brīvajā laikā to gadiem dara viņa pati, nedomājot par brīvdienām vai atpūtu. Tāpēc grūti runāt par sociālo taisnīgumu, ja vientuļai mātei tiek liegta iespēja saņemt slima bērna kopšanas pabalstu.
Aptaujā atklājies un šķiet pārsteidzoši, ka neviens no vecākiem nekad nav saņēmis psihologa pakalpojumus, bet, kā atzīst respondenti, tie bijuši nepieciešami. Uz jautājumu, vai ģimenei vajadzīgs sociāls vai morāls atbalsts, visi respondenti atbildējuši apstiprinoši. Tomēr pagaidām pie nevienas no 15 ģimenēm nekad nav ieradies sociālais darbinieks, lai novērtētu viņu ikdienu. Uz jautājumu, vai vecāku spēkos ir visu izdarīt savu bērnu labā, tikai vienā anketā bija apstiprinoša atbilde (ģimenē ar ienākumiem 400 latu uz cilvēku mēnesī), gan ar piebildi, ka tas prasa pārcilvēciskas pūles. Uz jautājumu, vai vecākus bieži māc nedrošība, neziņa, depresīvs noskaņojums, 10 atbildējuši – bieži, trīs – periodiski. Jāpiebilst, ka presē bieži cildinātajās atbalsta grupās vēlējušies iesaistīties vai iesaistījušies tikai četri vecāki no aptaujātajiem. Savukārt nepieciešamību pēc asistenta pakalpojumiem neizjūt tikai tie vecāki, kuru bērniem ir nelieli funkcionālās attīstības traucējumi. Divām ģimenēm šādi pakalpojumi būtu nepieciešami, lai dotos pastaigā. Tādi “sīkumi” kā stāvs, kurā atrodas dzīvoklis, vecākiem, kuru bērniem, piemēram, ir cerebrālā trieka, ir būtiski. Vecāki asistenta pakalpojumus gribētu saņemt arī savas slimības gadījumā, kā arī ja saslimis bērns. Asistentu savā namā viņi vēlētos, lai strādātu virsstundas, dažas reizes mēnesī izklaidētos, apmeklētu teātri, koncertu vai citu pasākumu, lai turpinātu izglītību un citos gadījumos.
Ja ģimenē aug bērns ar attīstības traucējumiem, par problēmu var kļūt viss, tai skaitā pastaiga, ja viņi nedzīvo privātmājā vai daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, bet bērna svars sasniedzis kritisko robežu mātes spējām. Ne mazāk sarežģīta ir situācija, ja nepilnā ģimenē bērna slimības laikā nepieciešams iepirkties. Jā, var palūgt kaimiņiem, tomēr reizi no reizes, gadu no gada būt lūdzējam nav viegli.
Arī vērojot dzīvībā kūsājošos lielveikalus, jāsecina, ka veidojamies par sabiedrību, kurai brīvajā laikā patīk iepirkties. Bet cik bieži šajos veikalos redzam vecākus ar bērniem ratiņkrēslos?
