2005. gadā Latvijā tika atzīmēta peldēšanas sporta simtgade, ar kuru saistīti arī daudzu jelgavnieku vārdi, sasniegumi un rekordi.
2005. gadā Latvijā tika atzīmēta peldēšanas sporta simtgade, ar kuru saistīti arī daudzu jelgavnieku vārdi, sasniegumi un rekordi. Šomēnes, 2006. gada 15. decembrī, Jelgavas Specializētā peldēšanas skola svin 40 gadu jubileju, aicinot atsaukties un piedalīties ar šo laikposmu saistītos bijušos audzēkņus, trenerus, atbalstītājus un līdzi jutējus. Nozīmīgie atskaites punkti izraisījuši īpašu interesi arī par šā sporta pirmsākumiem un attīstību mūsu pilsētā, un, skolas direktores Zelmas Ozoliņas mudināts, pie vēsturiska apskata tapšanas ķērās Jelgavā pazīstamais sporta darbinieks, vieglatlētikas treneris un līdzīgu apskatu par vieglatlētiku jau veidojušais Aleksandrs Balss.
“Iniciatīva uzrakstīt grāmatu par peldēšanas sportu Jelgavā radās pilsētas Sporta servisa centra direktoram Jurim Kaminskim. Arī domas par autoru bija nešaubīgas – daudzu Latvijā pazīstamu vieglatlētu treneris A.Balss. Lielu atbalstu izdevuma tapšanā sniedza mūsu skolas bijušais treneris, tagad Latvijas Peldēšanas federācijas goda prezidents Uldis Zemzars un peldēšanas sporta statistiķis daugavpilietis Andrejs Smirnijs. Daudz darba ieguldīts, autoram izpētot pirmās brīvvalsts laika un vēlāk arī padomju gadu presē publicētās ziņas par jelgavnieku sasniegumiem sacensībās. Interesantas un arī līdz šim nezināmas nianses ienesuši agrāko gadu sportistu un treneru atmiņu stāsti. Sakot paldies A.Balsam par šo nenovērtējamo veikumu, esmu pārliecināta, ka grāmata “Peldēšanas sports Jelgavā” būs labs izziņas materiāls ikvienam jelgavniekam un peldēšanas sporta līdzjutējiem visā Latvijā,” paredz Z.Ozoliņa.
Skolas jubilejas sarīkojumā šo piektdien – arī simboliskā grāmatas atvēršana, aicinot ielūkoties tās lappusēs. Par laiku 19. gadsimta otrajā pusē, kad Mītavā sāk darboties pirmā peldiestāde, kas gan vairāk domāta atpūtai, taču mudina arī apgūt peldēšanas prasmi. Par sacensībām 20. gadsimta sākumā Rīgā, kad uz galvaspilsētu dodas un uzvaras gūst arī jelgavnieki. Par sporta organizācijām, kas kļūst arvien aktīvākas un trīsdesmitajos gados Jelgavā spēj sarīkot jau starptautiskus peldēšanas mačus. Par Lielupes ūdeņos meistarību krājušajiem Latvijas pirmās brīvvalsts izcilākajiem peldētājiem. Par peldēšanas skolas dibināšanu sešdesmitajos gados un spilgtām treneru un sportistu personībām, kas kopš tā laika jelgavniekus joprojām ierindo starp labākajiem šā sporta veida pārstāvjiem Latvijā.
***
Cik ilgu laiku prasīja šis 100 lappušu biezais Jelgavas peldēšanas vēstures apkopojums, jautājam autoram A.Balsam.
No idejas līdz gatavai grāmatai – aptuveni gadu un četrus mēnešus. Pērnajā vasarā, kad Latvijā atzīmēja peldēšanas sporta simtgadi, tikos ar Specializētās peldēšanas skolas direktori Zelmu Ozoliņu. Tolaik sporta darbinieki jau bija iepazinušies ar manu grāmatu par vieglatlētikas vēsturi Jelgavā, un sarunās ar direktori spriedām – būtu labi tādu sagatavot arī par peldēšanu. Sekoja finanšu meklējumi, kas ieinteresētajām pusēm par prieku izvērtās sekmīgi – tāpat kā iepriekšējo izdevumu par vieglatlētiku, arī šo piekrita sponsorēt izdevniecība “Latvijas Vēstnesis”, sedzot fotomateriāla apstrādes, maketēšanas un iespiešanas izdevumus. Pilsētas Sporta servisa centrs grāmatas tapšanas laikā maksājis man atalgojumu un sedzis citus sīkus izdevumus. Atbalstu sniegusi gan peldēšanas skola, gan vairāki šā sporta veterāni, par ko esmu viņiem pateicīgs.
Acīmredzot daudz esat strādājis bibliotēkā, taču grāmatā netrūkst arī notikumu aculiecinieku atmiņu. Vai varat pieminēt kādas spilgtākās un interesantākās epizodes no šīm tikšanās reizēm?
Divas reizes biju Daugavpilī pie Andreja Smirnija, kas, ntos gadus izmantojot dažādus izziņas avotus, savācis apbrīnojamu statistikas materiālu par peldēšanu. Tur arī varēju uzzināt visu par jelgavniekiem, kas padomju gados bijuši Latvijas čempioni, kas ierindojušies starp desmit labākajiem valstī, kas uzvarējuši starptautiskās sacensībās. Neapšaubāmi interesantas bija tikšanās ar peldēšanas sporta veterāniem. Galvenokārt pateicoties viņiem, tapis grāmatas plašais vizuālā materiāla klāsts – izdevumā ir vairāk nekā 100 fotogrāfiju. Liels izgriezumu krājums no preses ir Z.Ozoliņai. Mapes ar notikumu liecībām sakrātas jelgavnieku Siļķu ģimenē, kur trīs meitas – Ieva, Rita un Gunta – nodarbojās ar peldēšanu. Interesantas un vērtīgas bija Elmāra Saknes atmiņas – toreizējais Izglītības nodaļas vadītājs parakstīja pavēli par specializētas peldēšanas sporta skolas dibināšanu 1967. gadā. Viņš arī atbalstīja peldēšanas klašu izveidi skolās, nodrošinot apstākļus mācībām un regulāriem treniņiem. Daudz agrāko gadu preses izdevumu ir jelgavnieka Jāņa Vilka bibliotēkā, kur man bija iespēja pavadīt vairākus vakarus. Ļoti interesanta tikšanās bija šovasar – pāris dienu pēc publikācijas “Zemgales Ziņās” par topošo grāmatu man piezvanīja Irma Bīriņas kundze, kuras albumā glabājās jaunības drauga Latvijas meistara daiļlēkšanā Ērika Hartmaņa foto.
Vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošo izdevumu vakar atvedāt uz Jelgavu. Kā tagad vērtējat plusus un mīnusus šā vēstures apkopojuma tapšanā?
Plusos, protams, viss, kas iegūts, pateicoties ar peldēšanas sportu agrāk un tagad saistītajiem atsaucīgajiem cilvēkiem. Lielākais mīnuss šķiet tas, ka neizdevās noskaidrot, kur palicis peldēšanas skolas arhīvs, – dokumentācija atrodama tikai no 1990. gada. Žēl arī, ka neizdevās vienoties par tikšanos ar vienu otru savulaik labu peldētāju. Vairāk būtu gribējies uzzināt par periodu starp abiem pasaules kariem un pirmās brīvvalsts laiku, kad jelgavnieki, tāpat kā šodien, bija starp labākajiem peldētājiem Latvijā.
Bagāta ar sportiskām tradīcijām, Jelgava Latvijas mērogā teikusi savu vārdu daudzos sporta veidos. Kurā no tiem, pēc jūsu domām, gūti augstākie panākumi?
Manuprāt, pirmajā vietā būtu peldēšana. Lai pieminam kaut vai “Dienas” kausu novadu komandām, kur jelgavnieki jau kuro gadu atnes uzvaru Zemgalei. Kurā sporta veidā vēl mums ir četri olimpieši? Otrajā vietā es liktu sporta veidu ar salīdzinoši īsāku, taču ne mazāk spilgtu vēsturi – smaiļošanu un kanoe. Trešajā varētu būt vieglatlētika, kas, par spīti trūcīgajai sporta bāzei, turas uz augsta līmeņa un, ceru, sagaidīs arī modernajam laikmetam atbilstošus treniņu apstākļus.
