Krievijas prezidents Vladimirs Putins pagājušajā sestdienā kopā ar Austrijas kancleru Volfgangu Šiselu devās slēpot Austrijas kalnos.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins pagājušajā sestdienā kopā ar Austrijas kancleru Volfgangu Šiselu devās slēpot Austrijas kalnos, un, kā atzīmējuši Austrijas laikraksti, «Putina kungs bija lieliskā formā un demonstrēja labu slēpošanas prasmi 2000 metru augstumā». Tajā pašā dienā Putins tikās arī ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu, Slovākijas prezidentu Rūdolfu Šusteru un Slovēnijas premjerministru Janešu Drnovseku.
Latvijas un Krievijas prese atšķirībā no Austrijas masu saziņas līdzekļiem lielāku uzmanību gan pievērsusi īsajai Vairas Vīķes – Freibergas audiencei pie Putina Šisela apartamentos, jo Krievija zina, cik labs cīņas sporta meistars un slēpotājs ir tās prezidents, savukārt Latvijai par bijušā padomju Bonda fizisko formu – maza interese.
Latvijas un Krievijas prezidentu tikšanās jau paspējusi izpelnīties dažādus epitetus un arī pretrunīgus vērtējumus. Vieni nodēvējuši to par vēsturisku un jau pasludinājuši 1998. gadā pēc pensionāru piketa izklīdināšanas pārtrauktā divu valstu dialoga atjaunošanu, otri uzskata, ka tikšanās bijusi tīri formāla. To diktējusi Putina vēlme demonstrēt Rietumiem savas sejas gaišo pusi pēc nedemokrātiskajiem centieniem ierobežot preses brīvību Krievijā, un dialoga pēc būtības nebūs.
Protams, nevar neievērot, ka Putina tikšanās ar V.Vīķi – Freibergu noritēja laikā, kad gan ASV, gan arī Vācija atgādinājusi Krievijai tās debitora statusu, proti, miljardiem dolāru smagās parādu saistības un vēl miljardiem dolāru, bez kuriem bijušā padomju impērija nespēs iegrozīties jaunajos laikos. Sava nozīme ir saimnieka maiņai Baltajā namā un Buša juniora visai rezignētai attieksmei salīdzinājumā ar eksprezidenta Klintona «atvērto sirdi».
Tomēr nevar nepiekrist spriedumam, ka jebkurš dialogs divu kaimiņvalstu attiecībās ir labāks par nekādu. No šāda skatu punkta mūsu prezidentes tikšanās ar Putinu uzlūkojama par Latvijas diplomātijas kaut nelielu, bet uzvaru, jo aizkulisēs šī tikšanās, domājams, tikusi gatavota labi ilgi un pamatīgi – jau kopš 1997. gada, kad Maskava panāca ieplānotās premjera Andra Šķēles vizītes Maskavā atcelšanu. Sava nozīme tam, ka dialogs vismaz augstākajā līmenī ir atjaunots, bez šaubām, ir mūsu prezidentes publicitātei Eiropā, kas panākta gan ar sievišķīgu šarmu, gan ar dziļu erudīciju, gan arī, domājams, ar viņas diplomātes spējām savienojumā ar drosmi stingri paust savu viedokli. Arī tam, ka mūsu prezidente brīvi sazinās franču, angļu un, kas svarīgāk šajā gadījumā, vācu valodā, kuru Putins pārvalda sava bijušā darba specifikas dēļ…
Ja Latvijas un Krievijas prezidenti pārrunā iespēju kopīgi rīkoties, lai palīdzētu repatriēties uz Krieviju personām, kurām joprojām nav pieņemamas pārmaiņas Latvijā pēc padomju valsts sabrukuma, tā ir visai nepārprotama pazīme abu valstu savstarpējo attiecību atsalumā vismaz diplomātiskajā leksikā. Arī tas, ka tikšanās laikā Putins atturējās izvērst Krievijas «problēmu», kas saistīta ar NATO paplašināšanos Austrumu virzienā un Latvijas integrāciju transatlantiskajā organizācijā, ir apliecinājums gatavībai atjaunot līdzvērtīgas attiecības, respektējot abu pušu suverēnās tiesības.
Histērija Krievijas masu saziņas līdzekļos pēc sarunām jāuzlūko kā nu jau neatņemama postimpērijas realitāte, ar kuru būs jārēķinās tik ilgi, kamēr krāsainu bleķu žvadzoņa un epoletu demonstrēšana bijušajos padomju svētkos gan še, gan pie mūsu kaimiņiem nebūs pārvērtusies par vēsturisku rudimentu. Ievērojamai daļai Krievijas politiķu Staļina un Brežņeva gvarde ir un vēl tuvākajā desmitgadē būs politikas instruments un elektorāts, ar kuru nevar nerēķināties. Otra galējība ir tepat mūsmājās sistie trauksmes zvani par Latvijas ārpolitiskās stratēģijas un prioritāšu maiņu, kā arī par vēstures noliegšanu. Tieši otrādi – sakārtojot attiecības ar Krieviju, Latvija rada vēl vienu priekšnoteikumu drīzākai integrācijai Eiropā un transatlantiskajās struktūrās. Savukārt vēsturi nav iespējams noliegt – tas nav ne atsevišķu politiķu, ne arī visas tautas iespēju robežās. Doties uz priekšu vēl nenozīmē aizmirst nostaigāto un pieredzēto.
