Ja nebūtu Latvijas okupācijas un labākie izglītības iegūšanas gadi nepaietu izsūtījumā, droši vien Voldemārs Birznieks būtu izstudējis par augsti godātu skolotāju vai juristu.
Ja nebūtu Latvijas okupācijas un labākie izglītības iegūšanas gadi nepaietu izsūtījumā, droši vien Voldemārs Birznieks būtu izstudējis par augsti godātu skolotāju vai juristu. Tā vietā viņš kļuva par ierindas šoferi, automehāniķi, kas Sibīrijā strādāja pie baļķu vešanas, bet, atgriežoties Latvijā, pie melioratoriem Ozolniekos. Taču V.Birznieks par savu likteni negaužas. Viņš nepaguris darbojas tautas vēsturisko vērtību saglabāšanā. Apbrīnojami – vēl pat 81 gada vecumā rosīgais vīrs strādā akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” kā Ziemassvētku kauju piemiņas parka uzraugs un kopējs. Pagājušajā nedēļā kopā ar V.Birznieku devāmies apgaitā uz viņa darba vietu, kur notiek gatavošanās tradicionālajai Ziemassvētku kauju 90. gadadienas atcerei. To organizē Valgundes pagasts, Jelgavas rajona Padome sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju, un šogad tā notiks 5. un 6. janvārī.
Ceļā no Ozolniekiem līdz Kalnciema – Klīves baznīcai runājām par Latvijas vēsturi. Jau agrā jaunībā Rudbāržu pagasta Zīlēs, kur Birznieku ģimenē izauga pieci dēli, Voldemāram radās interese par tautas likteņgaitām. Tēvs Kārlis Birznieks bija Brīvības cīņu dalībnieks, kas 1919. gada februārī tika mobilizēts Kalpaka bataljonā. Vēlāk Rudbāržu ļaudis viņu ievēlēja par savas draudzes priekšnieku. Voldemārs atceras, ka tēvs teicis – vēsturnieki esot lielākie vēstures viltotāji. Tiešām, kāpēc gan pēc Kalpaka krišanas karavadoņa gods tika kapteinim Jānim Balodim? Objektīvi nopelni vai personība ar lielām ambīcijām? V.Birznieks, apkopojot izpētīto, sliecas domāt par otro variantu. Viņš piebilst, ka tomēr ir Kārļa Ulmaņa “fans”, jo tik nesavtīgu valsts vadītāju mūsdienās neatrast.
Tuvu sirdij un Jelgavai
Kādēļ V.Birznieks par savu darba lauku izvēlējies latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas vietas? Agrākajās paaudzēs starp Birznieku tuvākajiem radiem nav veco strēlnieku, bet svarīgākais ir tautas vēsturiskās atmiņas glabāšana. Tā sanāca, ka okupācijas varas aizmirstībai nodotās strēlnieku cīņu vietas nav tālu no Ozolniekiem, kur pēc atgriešanās no izsūtījuma Voldemārs ar kundzi Skaidrīti apmetās uz dzīvi. Pirmo reizi iepazīties ar to, “kas vēl redzams Tīreļpurvā”, viņš kopā ar vecā strēlnieka dēlu Ilmāru Andersonu atbraukuši 1968. gadā. Abi vīri dziedāja korī “Zemgale” un viens otrā bija saskatījuši domubiedrus. Ar Latvijas Armijas komandiera ģenerāļa Peniķa strēlnieku vēstures grāmatu padusē viņi apstaigājuši cīņu vietas un sākuši tīrīt aizaugušās takas – lai “zari neduras acīs”. Septiņdesmito gadu beigās, kad Ziemassvētku piemiņas vietas ieguva vietējās nozīmes vēstures pieminekļa statusu, palīgos pieteicās dzejnieks Imants Ziedonis ar savu dižkoku atbrīvotāju grupu. Sevišķi liela talku rosība bijusi atmodas sākuma gados, kad Birznieku atbalstīja Latvijas Kultūras fonds.
Darba pētniekiem un piemiņas vietu kopējiem Ziemassvētku kauju piemiņas vietās, kā atzīst V.Birznieks, vēl ir ļoti daudz.
Vēsture uzdod mīklas
Aiz Kalnciema – Klīves baznīcas nogriežamies mežā. Četrus kilometrus tālāk klajumā pie Ilgu mājām liepu pudurī redzams pirmais deviņdesmito gadu sākumā uzliktais laukakmens – 560 nezināmajiem karavīriem. Pieminekļa autors – tēlnieks Vilnis Titāns. Nedaudz tālāk mežā ir trīsdesmito gadu beigās iekoptie trīsdesmit vācu karavīru brāļu kapi, kuriem pievienota piemiņas plāksne “560 nezināmajiem krieviem”. Varbūt šie kritušie tomēr bija latviešu strēlnieki? Vēsturnieks Jānis Lismanis raksta, ka tie apglabāti līdzās šiem trīsdesmit vāciešiem. V.Birznieks apšauba, ka nelielajā kapsētā pietiktu vietas vēl 560 karavīriem. Kur viņi apglabāti? Aizdomīgi šķiet garie smilšu valnīši pie netālajiem Braslu civiliedzīvotāju kapiem. Lai patiesību noskaidrotu, tur vajadzētu veikt arheoloģiskos izrakumus.
Starp citu, racēju – mantu meklētāju – šajā mežā netrūkst. Viņu pēdas var manīt agrāko karaspēka daļu izvietojuma vietās. Meklē ieročus, patronas.
Sauc asinsbalss
Nezinātājs varbūt nepamanīs, bet V.Birznieks viegli atklāj, kur agrāk bijušas zemnīcas un pat akas. “Ķekavas kauju vietās zemes darbi bijuši vērienīgāki, taču tās nevienam neinteresē,” teic V.Birznieks. Maz ir arī dziļi ieinteresēto un pacietīgo, kas būtu ar mieru Ziemassvētku kauju vietām veltīt stundas piecas (tik ilgs laiks, pēc V.Birznieka domām, būtu vajadzīgas visu ierīkoto piemiņas zīmju apskatei). Vairums aprobežojas ar Ložmetējkalnu, nupat vasarā Mangaļos atklāto Vācu valni un vēl aiziet līdz Zobenam, Ģirta Burvja veidotajam piemineklim vietā, kur 1. Daugavgrīvas pulks 23. decembra (pēc vecā stila) agrā rītā pēkšņā uzbrukumā bez artilērijas sagatavošanas pārrāva vācu aizsardzības līniju. Dažkārt bijis grūti ieskaidrot arī vienam otram priekšniekam, ka Ziemassvētku kauju vietās nepietiek ar vienu piemiņas akmeni, ko noliktu nevis purvā, bet gan ērti piebraucamā ceļa malā. Taču 1916. gada decembra – 1917. gada janvāra kauju dvēseļu putenī deviņu tūkstošu kritušo latviešu strēlnieku piemiņa liek V.Birzniekam rīkoties, un viņš nepadodas. Solis vēl aizvien ir vingrs, acis redz darbu un sirds atvērta runāt. “Ziedonis teicis, ka es esot pļāpa, bet kā citādi, ja ne runājot, lai pastāstu citiem to, ko pats esmu ieraudzījis un izpētījis,” ar smaidu piebilst V.Birznieks.
***
Voldemāra Birznieka un viņa līdzgaitnieku darbi un ierosmes Ziemassvētku kauju piemiņas parkā
– 1968. gadā sākas piemiņas vietu apzināšana un tiek rīkotas pirmās to sakopšanas talkas. Līdz mūsdienām noorganizēts 220 talku, kā arī vadītas neskaitāmas ekskursijas, darbs turpinās.
– 1977. gada 14. jūlijā uzlikts piemiņas akmens Ložmetējkalnā.
– Darbojoties Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, panākts, ka 1978. gadā Jelgavas rajona izpildkomiteja pieņem lēmumu, ka Ziemassvētku kauju vietām piešķirams rajona nozīmes vēsturiskā pieminekļa statuss.
– Deviņdesmito gadu sākumā ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu izveidota vēsturiska ekspozīcija Mangaļu mājās, uzlikti norāžu stabi, laipas un 14 piemiņas akmeņu latviešu strēlnieku pulku izejas pozīcijās, kā arī citās zīmīgās vietās
– 1995. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumu noteikta īpaši aizsargājamā meža iecirkņa “Ziemassvētku kauju vietas” izveidošana.
– Sākot ar 2004. gadu, Mangaļos tiek veidota Latvijas Kara muzeja filiāle.
