Šonedēļ laikraksta pirmajā lapā nonāca smaidīgs 21 gadu vecs jauneklis Madars Bitītis. Konkursa komisija viņu izraudzījusi par pirmo Jāņa Čakstes goda stipendijas laureātu.
Šonedēļ laikraksta pirmajā lapā nonāca smaidīgs 21 gadu vecs jauneklis Madars Bitītis. Konkursa komisija viņu izraudzījusi par pirmo Jāņa Čakstes goda stipendijas laureātu. Ziedi, augstskolas rektora, Jelgavas pilsētas un rajona vadības, citu augsti godājamu personu apsveikumi, turklāt Latvijas pirmā Valsts prezidenta dzimtas mājās Aučos… Bet interesanti zināt, ko tādā jaukā laikā domā un jūt Madars, tādēļ lūdzu viņu uz sarunu.
Satikāmies pilī. Turpat pie dienvidu vārtiem pagrabstāvā atrodas biroja telpa, kurai rudens vakaros bieži vien ir gaiši logi. Tur ierādīta vieta Studentu pašpārvaldei, kur var sastapt arī tās vadītāju Madaru Bitīti. Pirms viņa šajā amatā darbojušies tagad diezgan pazīstami vīri – LLU mācību un pētījumu saimniecības “Vecauce” direktors Aivis Aizsilnieks, Saeimas deputāts Madars Lasmanis, Jelgavas Domes deputāts Arnis Razminovičs. Iepriekšējais pašpārvaldes vadītājs Gints Kukainis drīz pēc augstskolas diploma saņemšanas dabūjis darbu bankā.
Madars Bitītis pirmajā brīdī neizskatās pēc ietekmīgas personas, kura vīrišķīgi izlēmīgi varētu pieņemt lēmumus, kas būtu svarīgi tūkstošiem studentu. Maza auguma, kalsns, smaidīgs puisis, kam drīzāk var dot astoņpadsmit nekā divdesmit vienu gadu. Sākot dzīvot Jelgavā, mācoties pirmajā kursā, ārējā izskata dēļ Madars pat nosaukts par “jefiņu”. Taču izrādījās, ka jauneklī mājo labais spīts. Tas licis nievām apklust un iemantot draugus, kā arī sabiedrības ievērību.
Lūdzu, pastāsti par savu uzskatu veidošanos, kad vēl biji Cēsīs?
Mūsu ģimene dzīvo desmit kilometru no Cēsīm – Amatas novadā. Kad sasniedzu skolas vecumu, vecāki nosprieda, ka mani jālaiž mācīties uz pilsētu – uz Cēsīm, kur dzīvo vecvecāki. Tā iznāca, ka kopš skolas gadiem mājās pie vecākiem un jaunākā brāļa Dzintara braucu tikai brīvdienās. Esmu īpaši pateicīgs vecaimātei, ka viņa mācīja būt centīgam, savlaicīgi izpildīt mājas darbus un galu galā saprast, ka izglītība pirmkārt nepieciešama manai tālākajai dzīvei, kad vajadzēs pelnīt un stāvēt uz savām kājām. Vecāmāte vēlējās, lai tieku nokristīts, un baznīca man nav sveša.
Pamatskolā vairāk tiku ieinteresēts bioloģijā. Mamma strādā Kārļu zivjaudzētavā. Tādējādi kā jaunais biologs, skolotājas mudināts, esmu pamatīgi izpētījis, kā no ikriem izaug divgadīgi lasēni, kurus palaiž upēs. Vidusskolā vairāk pievērsos valodām. Dabūju pat pirmo vietu Latvijā skolēnu zinātnisko darbu skatē. Biju izpētījis publicista un savulaik televīzijas raidījuma “4. studija” vadītāja Andra Jakubāna leksiku. Tomēr neaizgāju ne uz biologiem, ne arī filologiem. Nostrādāja “bara instinkts” – nonācu ekonomistos, kas vēl aizvien ir ļoti populāri. Taču izvēli nenožēloju. Šogad man jābeidz pamatstudijas. Domāju, maģistrantūrā varētu mācīties Kultūras akadēmijā. Mans aicinājums ir būt režisoram, masu pasākumu veidotājam.
Ko nozīmē noorganizēt Jelgavā visas Latvijas studentu svētkus, uz kuriem ierodas trīs līdz pieci tūkstoši jauniešu?
Nenormālu atbildību un ļoti daudz darba. Nesen draugs pajautāja, ko es pašpārvaldē sēžu caurām dienām. Atbildēju, ka organizēju studentu dienu. Viņš bija pārsteigts – kāpēc tik agri, jo Starptautiskā studentu diena ir tikai 17. novembrī. Bet bez trīs mēnešu gatavošanās nekas nevar iznākt. Strādājam vairākos virzienos – vieni atbild par finansēm, citi – par līgumu slēgšanu, reklāmu, atsevišķiem pasākumiem. No pagājušā gada studentu svētki rit divas dienas – 16. novembrī Jelgavā sabrauc ar lauksaimniecību saistīto profesionāli tehnisko vidusskolu audzēkņi, bet 17. novembrī – visas Latvijas studenti. Šogad uz jautro un asprātīgo sacensībām Ledus hallē uzaicināsim arī Jelgavas vidusskolēnu komandu, bet Studentu dienas gaidās 18. oktobrī rīkosim pateicības koncertu pasniedzējiem un augstskolas darbiniekiem. Tas ir kaut kas jauns. Domāju, jābūt pateicīgiem savai augstskolai, kas mūs veidojusi gan profesionālā, gan sabiedriskā jomā.
Jāņa Čakstes stipendija… No vienas puses, labs materiālais atbalsts ik mēnesi 120 latu apmērā, kam studenta dzīvē varbūt jūtama nozīme. No otras, – īpašs gods, sabiedrības ievērība. Turklāt esi pirmais stipendiāts…
Protams, man ir patīkama šī atzinība, jo kurš gan nevēlas būt slavens! Es pat gribētu sasniegt kaut ko tādu, lai, ejot pa ielu, visi mani sveicinātu… Pēc rektorāta sēdes, kurā tika runāts par jaundibināto Jāņa Čakstes stipendiju, manī kaut kas “noklikšķēja”. Ne vienreiz vien biju mudinājis citus studentus pieteikties konkursiem, stipendijām. Bet kāpēc šoreiz nepamēģināt pašam? Kad rakstīju eseju par Latvijas pirmo prezidentu, domāju, ka nebūtu interesanti uzskaitīt, ko viņš vienā vai otrā dzīves posmā darījis. Mēģināju salīdzināt viņa personību ar sevi. Iepazīstoties ar kādu cilvēku, parasti cenšos saprast, kas man ar viņu kopīgs, kas atšķirīgs, ko no viņa varu mācīties. Kopīgais ar J.Čaksti, manuprāt, ir tas, ka gan viņš, gan es sapulcēs neesam daudz runājuši. J.Čakste pratis uzmanīgi uzklausīt citus un tikai tad iesaistījies diskusijās, lietas novedot pie visiem pieņemama kopsaucēja. Arī es Studentu pašpārvaldes sapulcēs runāju samērā maz. Vēl līdzīga mums ir atziņa, ka studentam jābūt sabiedriski aktīvam. Studēšana, protams, studenta dzīvē ir svarīgākā, tomēr vēl vajag nodarboties ar lietām, kas ir nozīmīgas sabiedrībai, piemēram, augstskolai, novadam vai studentu korporācijai. Īpašība, kas piemita J.Čakstem un kas man būtu jācenšas sevī attīstīt, domāju, ir stingrs garīgs līdzsvars. Viņš prata sabalansēt gan rūpes par ģimeni, kurā izauga deviņi bērni, gan darbošanos profesijā un arī sabiedrisko aktivitāti. Salīdzinājumā esmu diezgan haotisks darbaholiķis, ar ko tuvākajiem cilvēkiem nodaru pāri.
Kāds bijis līdzšinējās dzīves skaistākais mirklis?
Pirmais skūpsts ar draudzeni Līgu. Viņa ir mana mūža mīlestība. Pirms diviem gadiem saskatījāmies, darbojoties kādā studentu zinātniskā projektā Polijā. Līgu uzrunāju pēc pāris mēnešiem Studentu svētkos. Tagad dzīvojam kopā vienā kopmītnes istabiņā. Jūtu, ka Līgai daru pāri, jo esmu noņēmies ar pienākumiem, sapulču rīkošanu un nevaru pateikt, cikos būšu mājās vakariņās. Taču domāju, ka esam radīti viens otram.
***
No autiņiem līdz godināšanai Aučos
– Dzimis 1985. gadā Cēsīs.
– 2003. gadā pabeidzis Cēsu pilsētas ģimnāziju, kur 12. klasē bija ievēlēts par Skolēnu domes prezidentu, piedalījies projektos, kas vērsti uz Cēsu pilsētas vides sakārtošanu. Par izciliem panākumiem skolēnu zinātniski pētnieciskajā darbā 2002. gada vasarā piedalījies skolēnu nometnē “Alfa”.
– 2003. gadā iestājies LLU Ekonomikas fakultātē, specialitāte – reģionālā attīstība.
– Starptautiskās studentu dienas svinību organizators Jelgavā 2005. gadā, par ko saņēma Latvijas studentu apvienības balvu “Gada debija”.
– 2006. gada februārī ievēlēts par LLU Studentu pašpārvaldes vadītāju.
– Intereses: pasākumu organizēšana, aktiermāksla, režija, projektu veidošana.
– Neprecējies, taču uzskata, ka savu mūža mīlestību, studējot Jelgavā, ir saticis.
