Ar interesi izlasīju cien. Daces Baltrumas rakstu 24. novembra laikraksta numurā un konstatēju, ka mūsu izjūtas ir bijušas gandrīz diametrāli pretējas.
Ar interesi izlasīju cien. Daces Baltrumas rakstu 24. novembra laikraksta numurā un konstatēju, ka mūsu izjūtas ir bijušas gandrīz diametrāli pretējas. Šis rakstiņš ir no pēdējā laikā laikrakstā «Zemgales Ziņas» modē nākušo mistikas, t.i., negatīvas emocijas izraisošo rakstu, sērijas. Veikali, lūk, strādājuši, tirgus arī, cilvēkiem sejas par drūmām utt. Par pozitīvām norisēm ne vārda… Bet tā taču bija pirmā brīvdiena pēc darba nedēļas, un loģiska ir cilvēku vēlme nopirkt ko vairāk svētku reizē. Visu jau nevar paspēt darba dienā vai pat darba laikā, kā daudzi ierēdņi to ir iemanījušies…
Īsumā, kā es pavadīju svētkus.
No rīta agri aizbraucu apskatīt savas lauku mājas, jo gribēju svētkos apciemot vecākus, kas atdusas tuvējos kapos. Tā kā dzīvoju Pārlielupē, beidzot varēju ar baudu braukt pār nupat atklāto Driksas tiltu. Vakarpusē nelielā kompānijā devāmies uz pilsētu. Redzējām, kā pēc pulksten 17 Lielajā ielā viena pēc otras sāka liesmot svecīšu virtenes. Svecītes dega gan uz ielas, gan daudzu veikalu, iestāžu, dzīvokļu logos. Pulksten 17.30 devāmies uz pilsētas kultūras namu, kur notika bezmaksas svētku koncerts. Tajā ar savu emocionālo dziedājumu mūs iepriecināja Ieva Akurātere. Tad gājām atpakaļ uz Hercoga Jēkaba laukumu, kur jau pulcējās ļaužu tūkstoši. Tur dega trīs lieli ugunskuri, pie kuriem varēja pasildīties, kā arī muzicēja folkmūziķi, kam pastiprinošās iekārtas gan bija zemā līmenī. Tad nodzisa ielu apgaismojums un klāt bija svētku kulminācija – krāšņā uguņošana, kuru jau trīs gadus bez Zīgerista palīdzības veiksmīgi organizē Jelgavas uzņēmēji.
Mazliet vēlāk devāmies atkal uz pilsētas kultūras namu, kur notika svētku balle. Ejot uz sarīkojumu, gājām garām zālei, kurā notika kluba «Pīlādzītis» sarīkojums. Tajā ieraudzīju daudzas pazīstamas, apmierinātas, priekā sasārtušas sejas.
Svētku balles ievadā savā tradicionāli ekspresīvajā manierē uzstājās kamerkoris «Mītava». Pēc tam iniciatīvu uzņēmās dīdžejs Raitis, kas iepriecināja ar labu latviešu un ārzemju mūziku. Notika arī vairāki konkursi ar vērtīgām balvām, kuru sponsors bija fotosalons «Kodak Aura». Tā kā pēc pusnakts deju ritmi kļuva arvien straujāki, mēs padevāmies un sākām meklēt «mierīgākus ūdeņus». Tos atradām kultūras namā «Rota», kurā muzicēja ansamblis «Varavīksne». Šis kultūras nams vienmēr ir izcēlies ar savu viesmīlību un mājīgo gaisotni, tas nepievīla arī šoreiz.
Ar svētku norisi bijām visai apmierināti. Vienīgi varēja būt vairāk svētku atribūtikas iestāžu un veikalu logos. Protams, arī laika apstākļus gribētos daudz jaukākus, tie tradicionāli 18. novembrī ir drūmi. Bet varbūt arī tas ir neliels pārbaudījums mums katram pašam – cik stipri mēs mīlam savu valsti un sabiedrību, kurā dzīvojam…
Ar cieņu, G. Rasa
P.s. Izmantojot izdevību, izsaku savu atbalstu arhibīskapa Jāņa Vanaga rīcībai, kas izsauca plašu sabiedrības rezonansi. Neanalizējot visus šīs rīcības plusus un mīnusus, galvenais ieguvums ir aktīvās diskusijas, kas sākušās, pieminot dažādas nejēdzības mūsu valstī un iesaistot šajā apspriešanas procesā arvien plašākus iedzīvotāju slāņus.
