«Dziedāja un dancoja, šķiet, skatītāju gan pārāk daudz nebija,» tā 1942. gada Jelgavas dziesmu un deju svētkus Lediņu kalnā pie Atpūtām (tā saucamajos Berglediņos) atceras Vita Preisa no Jaunsvirlaukas pagasta Līčiem.
“Dziedāja un dancoja, šķiet, skatītāju gan pārāk daudz nebija,” tā 1942. gada Jelgavas dziesmu un deju svētkus Lediņu kalnā pie Atpūtām (tā saucamajos Berglediņos) atceras Vita Preisa no Jaunsvirlaukas pagasta Līčiem. V.Preisai tolaik bijuši seši gadi. Tādēļ vairāk atmiņā palicis grozs ar kārdinošajām limonādes pudelēm, kas atradies laivā, ar kuru viņas ģimene pa Vircavas upi braukusi uz sarīkojumu. Dziedātāji un dejotāji, kā stāstīja nu jau aizsaulē aizgājusī tā laika dziedātāja Milda Jansone, bija turp vesti ar smagajām automašīnām. Lielais svētku norises noteicējs toreiz bijis maza auguma apaļš vīriņš vācu formā – okupācijas varas vietvaldis Mēdems. Viņa interesi par kultūras pasākumiem atmiņā saglabājis arī teātra zinātnieks Viktors Hausmanis, kurš, atceroties Jelgavas teātra izcilos iestudējumus vācu laikā, minēja faktu, ka reiz izrādi nevarēja sākt laikā, jo bija jāsagaida Mēdems un viņa svīta, kuriem gadījies aizkavēties. Mūsdienās Lediņu kalns ir privātīpašums. No tā virsotnē novietotā ūdens rezervuāra tiek laistīti ģimenes dārziņi kalna pakājē. Vircavas krasts diezgan aizaudzis. Par to, ka šeit bijuši dziesmu un deju svētki, zina tikai retais.
