Britpopa rotaļīgais ņiprums, folka klusā smeldze un paaudzes vienojošais rokenrola ārprāts.
Britpopa rotaļīgais ņiprums, folka klusā smeldze un paaudzes vienojošais rokenrola ārprāts. Sirsnīgi nospēlēts, silti uzņemts un kupli apmeklēts – tā naktī uz 2. maiju naktsklubā “Tonuss” izskanēja daudzu gaidītais Pēterburgas grupas “Splean” koncerts.
Pēc līdera Aleksandra Vasiļjeva teiktā, miniturneja, kuras laikā “Splean” četrās dienās koncertēja četrās pilsētās Latvijā, bija iecerēta, lai iepazīstinātu ar grupas jaunāko albumu “Razdvoyeniye lichnosti”, kura dziesmas līdz ar to veidoja prāvu daļu koncerta. Šajā veikumā ir kompozīcijas, ko drīzāk gribas dēvēt nevis par pabeigtas domas paudumiem, bet ko līdzīgu kilometru stabiņu ieskicējumiem meklējumu ceļā. Taču ir arī spēcīgas dziesmas, kurās izpaužas tā pieeja kompozīciju radīšanai, kas, gadiem ejot, “Splean” un tās līderim, šķiet, kļuvusi tikai aktuālāka: kad pirmais impulss varētu būt nevis pēkšņi prātā iešāvusies melodija, kas liek ķert pēc ģitāras un drudžaini taustīt pēc pavadījuma uz stīgām, bet noburtība ar akordu plūduma radīto noskaņu, kurai vienkārši gribas piedziedāt, pat tikai “pierečitēt”. Tā izmantota Majakovska dzeja vienā no skaistākajām “personības dubultošanās” albuma dziesmām “Mayak”, ko novērtēja arī publika. Fanu kora “snieguma” kulminācija visos “Splean” koncertos, protams, ir spēks un aizrautība, kas strāvo no simtiem cilvēku lielā pulka, dziedot līdzi “Orbit bez sahara”, “Veehoda net”, “Ves etot bred” un citus vecos superhitus, un tā tas bija arī koncertā Jelgavā. Taču jaušams bija arī: tas, ka jaunākais albums iznācis jau pirms laba laiciņa, veicinājis arī tā tekstu nogulšanos atmiņā.
Dziedātājs un ģitārists Vasiļjevs ir ne vien grupas muzikālo ideju un tekstu ģenerators, bet arī vienīgais, kas uztur priekšnesuma emocionālo saikni ar publiku. Pārējie pašreizējā sastāva vīri – bundzinieks Aleksejs Meščerjakovs, taustiņnieks Nikolajs Rostovskis, ģitārists Vadims Sergejevs un basists Dmitrijs Kuņins –, klusi ieņēmuši vietas katrs savā skatuves malā, neuzkrītoši gādā par piekšnesuma pilnskanīgumu, bet vienīgi no Vasiļjeva atkarīgs tas, vai publika pēc koncerta teiks: jā, bija sirsnīgi.
Uz skatuves Aleksandru iznācis redzēt arī tādu kā nedaudz sašļukušu, atturīgu, pagurušu, ar attieksmi, ko paši krievi mēdz apzīmēt ar vārdu “neraskreposhchenny”. Taču šoreiz sviedri bija vaigā un dzirksts acīs: arī uzstāšanās beigās pa jokam paceļot rokas virs galvas – kā sargādamies no ovāciju lietusgāzes un ar smaidu paužot: ak vai, un tas viss pār manu galvu?!
