Ekonomikas ministrijas pakļautībā strādājošā struktūra ar daudzsološo nosaukumu Tautsaimniecības padome parūpējusies par īstenu «lāča pakalpojumu» Latvijas pārtikas preču tirgotājiem un pircējiem.
Ekonomikas ministrijas (EM) pakļautībā strādājošā struktūra ar daudzsološo nosaukumu Tautsaimniecības padome (TP) parūpējusies par īstenu “lāča pakalpojumu” Latvijas pārtikas preču tirgotājiem un pircējiem, savukārt nenogurstošā viņu interešu aizstāve un lobijs – Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA) – nav kavējusies jau publiskot draudīgu brīdinājumu par iespējamu pašmāju ražojuma provianta šedevru cenu kāpumu jau vistuvākajā nākotnē.
TP savā pēdējā sēdē izteikusi atbalstu grozījumiem Konkurences likumā, kuros tieši dižākajiem pārtikas mazumtirdzniecības tirgus spēlētājiem (uzņēmumiem ar gada apgrozījumu virs 70 miljoniem latu) tiktu paģērēts īpašā kārtībā protokolēt līgumu slēgšanas procedūras ar vietējiem pārtikas ražotājiem, kā arī palielināt Latvijā ražoto pārtikas produktu sortimentu veikalu plauktos. LTA savā paziņojumā izteikusi žēlas vaimanas, ka tās pārstāvētie lielveikalu milži nu būs spiesti pieciest papildu tēriņus profesionālu stenogrāfu un juridisko gudrību pārzinātāju armādu algošanai, lai nodrošinātu birokrātisko procesu “būdas rūkšanu”. Savukārt līdz ar jauno kārtību sagaidāmās “papildu” izmaksas, svaigas kā lielākā daļa lieltirgotavās nopērkamo produktu, protams, tikšot “pārnestas” uz patērētāju maciņiem.
Šāda LTA nostāja vairāk par visu atgādina vēlmi situāciju nevajadzīgi dramatizēt un aiz pāris matiem pievilkt iemeslu paaugstināt preču cenas. Grūti iztēloties, ka šādu prasību dēļ tirdzniecības magnāti pēkšņi steigs rekrutēt jaunas advokātu un protokolētāju divīzijas. Katram saprotams, ka no “troļļu” ārēm un tuvējiem kaimiņiem leišiem ienākušie un citi ikdienā plaši pamanāmie lielveikalu milži nav nekādas kabatas mēroga piparu bodes, kas knapi velk dzīvību un katrā tiesvedības draudu gadījumā cenšas izlīdzēties ar lētāko iespējamo juriskonsultu. Pārtikas tirgotāju ķēdes ir gana labi nodrošinātas ar administratīvajiem resursiem, lai potenciālo prasību izpilde iekļautos papīrdarbu veicēju ikdienas rutīnā, tā kā tiktāl saskatīt nopietnu iemeslu pārtikas produktu cenu celšanai pagrūti. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka prasības par pašmāju produkcijas papildu sortimentu veikalnieku dzīvi sarežģītu mazliet vairāk, un to izpilde būtu pārbaudījums uzņēmēju atjautībai kārtējās valsts mēroga simultānspēlē.
Iepriekš minētās LTA žēlabas varētu atstāt uz asociācijas sirdsapziņas, taču mietam ir arī otrs gals, un varētu rasties loģisks jautājums, kas tā par kārtību, kad valdība brīvā tirgus un konkurences apstākļos darbojas kā noteiktas ražotāju (kaut arī vietējo, taču ne jau patriotisku jūtu dēļ) kliķes lobijs? Vai tā būtu uzskatāma par muļķīgu paradumu atdarināšanu ES brīvā tirgus principu kropļošanas paraugstundu pavadā? Cik ilgi būs jāgaida līdz brīdim, kad valdība iejauksies vēl citās svarīgās jomās, turklāt bez būtiska iemesla? Kārtību, kad izpildvara sadomā diktēt, kas un cik daudz liekams tās vai citas tirgotavas plauktos un uz letēm, var nešaubīgi pielīdzināt cenzūrai plašsaziņas līdzekļu telpā, taču jau pēc šāda termina sadzirdēšanas vien gaisā jūtams padomju laiku zaņķa smārds…
Pašlaik paredzams, ka iecerēto grozījumu apstiprināšana vēlreiz kalpos kā papildu katalizators jauniem, lai arī ne vienmēr pamatotiem, inflācijas barometra rekordiem un labdabīga augsne daudzpusēju argumentu bārstīšanai. Vietējie pārtikas ražotāji varēs celt debesīs valdību un savas akcijas, priecāties par produkcijas papildu noietu un savstarpēji dalīt treknāku pīrāgu, tirgotāji meklēs visus iespējamos argumentus, lai attaisnotu uz cenu zīmēm uzdrukāto ciparu netīkamo palielinājumu, bet šai gūzmai pa vidu kā skrūvspīlēs saspiestas sviesta pikas atradīsies pircēji un patērētāji. Ar plaši atvērtiem makiem, protams.
