Aizvadītā nedēļa sākās ar lielu aukstumu. Bažījos par apkuri pilsētas skolās.
Aizvadītā nedēļa sākās ar lielu aukstumu. Bažījos par apkuri pilsētas skolās. Lai gan siltumapgādes dienesti bija uzdevumu augstumos, raizes darīja skolu logu sapuvušie rāmji: tādas telpas piekurināt nevar. Labi, ka šo aukstuma eksāmenu izdevās izturēt.
Citādi nedēļa man bija mierīga un parasta, jo strādāju ar saticīgu, labu, profesionālu kolektīvu. Būtiski, ka šonedēļ izšķīrāmies par prioritātēm izglītības sistēmas informatizācijas projekta ietvaros. Pie šā projekta strādājam jau trešo gadu, par valsts līdzekļiem iegādājoties datorus, apmācot skolotājus, un ar gandarījumu varu novērtēt to, ka Jelgavā visas mācību iestādes (izņemot pirmsskolas) nu jau ir ne tikai datorizētas, bet arī pieslēgtas internetam. Vēl paredzēts saslēgt vienotā informācijas tīklā visas skolu bibliotēkas. Tas būs ļoti nozīmīgi mācību kvalitātes uzlabošanai.
Aizvadītajās dienās pastiprinātu vērību skolām bija pievērsusi pilsētas prese, aktualizējot jautājumu par to, vai skolēniem būtu jāstrādā virtuvē, vai jāuzkopj klase… Jauki, ka lasītājus, vecākus interesē skolu dzīve, labi, ka reizumis runā ne tikai par skolēnu tiesībām, bet arī par pienākumiem.
Valsts mērogā daudz tika diskutēts par iepriekšējā ceturtdienā Saeimā nolemto – par karogiem pie skolām, kas šodien pirmoreiz jāizkar. Kas nolemts, tas nolemts un jāpilda, lai gan man nav saprotams, kāpēc tāda sasteigtība. Ja valstiskuma, tautas svētuma simbols jāizkar pie skolas ar noplukušu fasādi, izskatās vismaz dīvaini. Loģiskāk būtu vispirms saremontēt fasādes. Taču ir steidzamākas vajadzības – cauri jumti, veci logu rāmji.
Esmu laimīga, ka pilsētas skolas pagaidām pasargātas no gripas epidēmijas, ka manā ģimenē visi veseli, ka dēlam labas sekmes.
Tomēr vislielāko gandarījumu pagājušajā nedēļā sagādāja mūsu sportistu panākumi pasaulē: no sirds priecājos par to, ko Latvijas tēla labā dara bobslejisti, biatlonisti, hokejisti. Viņu uzvarām ļoti sekoju līdzi, un tas mani kolosāli uzlādē ar optimismu.
