Šāgada augusts notikumu virknējumā – vispirms viens referendums, tad militārs konflikts Ziemeļkaukāzā, atkal referendums – sagriezies tik blīvs, ka sabiedrībai, šķiet, gluži piemirsušies daži ne pārāk tāli notikumi. Tie, kas saistīti ar šīs nedēļas datumiem. Laikam tikai Baltijas trīs valstu skrējēji ik gadu piemin 1989. gada 23. augustu un «Baltijas ceļu». Todien aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja teju 600 kilometru garu dzīvo ķēdi. Tā savienoja triju valstu galvaspilsētas un tika sarīkota, lai pievērstu visas pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem. Galvenokārt noziedzīgajam Ribentropa – Molotova paktam. Lai arī pašam neizdevās piedalīties šajā grandiozajā vienotības pasākumā, ar to saistītās atmiņas ir spilgtas. Dienu pēc 1989. gada 23. augusta lidoju mājup no Vidusāzijas, kur mēs, bariņš virsotņu iekarotāju, divas nedēļas bijām pavadījuši, kāpjot kalnos. Lidmašīna nosēdās uzpildīt degvielu Krievijas pilsētā Kazaņā. Skrējām uz lidostas avīžu kiosku, lai vismaz no vietējām avīzēm uzzinātu, kas notiek pasaulē, Latvijā. Pirmais, ko aizķēra acs PSRS oficioza «Pravda» pirmajā lapā, – kompartijas izdevuma sašutums par vērienīgu nacionālisma izpausmi Baltijā. Un kā ilustrācija – milzīgs fotoattēls ar simtiem rokās sadevušos cilvēku. Izdzirdot svešu valodu un uzzinot, ka esam no Latvijas, mūsu tūristu grupai klāt nāca cilvēki, sarokojās, sita uz pleca un novēlēja turpināt savu ceļu vēsturē. Šodien, pēc deviņpadsmit gadiem, gandrīz vai neticami, ka kaut kas tāds ir bijis. Palicis vien jautājums – kur esat un ko darāt šodien, cilvēki, kas todien mūs apsveicāt? Ko izjūtat, lasot par Gruziju, par savas valsts tankiem, kas brauc pa citas valsts ceļiem?
