Gana pabijusi paēnā, mūsu valstī svētku štāti nule atkal uzvilkusi Starptautiskā sieviešu diena. 8. martam oficiāli piešķirts atzīmējamās dienas statuss.
Gana pabijusi paēnā, mūsu valstī svētku štāti nule atkal uzvilkusi Starptautiskā sieviešu diena. 8. martam oficiāli piešķirts atzīmējamās dienas statuss. Es, pārlūkojot atmiņu plauktiņu, kopā ar kolēģi Zigi dodos uz attālo Salacgrīvas Dārzniecību pēc ziediem. Jautāsiet – kādēļ tik tālu? Apžēliņ! Daudzmaz prāvākā pilsētā nopirkt lielāku skaitu ziedu astoņdesmito gadu vidū nebija tik vienkārši. Taču ar Salacgrīvas dārzkopjiem mūsu kolektīvam bija iedibinājies ciešs sociālās pazīšanās modelis. Piejūras pilsētiņā mēs vienmēr varējām iegādāties tulpītes, ja vien laikus bija pieteiktas. Gods kam gods – dārzkopji bija vārdu turējuši arī tajā tālajā Sieviešu dienā. Nokārtojuši nepieciešamās finansiālās formalitātes un saņēmuši ziedus, gandarīti devāmies atceļā. Zigis (arodkomiteja) nebeidza vien priecāties: tulpes krāšņas kā nekad! Bijām jau aiz Tūjas, kad mūsu moskvičs sāka aizdomīgi grabēt, līdz beidzot mašīna apstājās pavisam. Likām prātus kopā, taču iešķilt autiņā ierasto “dziesmu” tā arī neizdevās. Par laimi, netālu bija lauku sēta, uz kurieni stiepās telefona vadi. Sazinājāmies ar “centru” un palūdzām steidzami atbraukt pretī ar citu transportlīdzekli. Pēc stundas pusotras glābējautiņš bija klāt. Stundenis gan nebija stāvējis uz vietas! Laika līdz 8. marta svinībām atlicis maz. Vai nu tagad meklējama vaina apklusušajā dzinēja sirdī?! Aizvilkām avarējušo tehniku līdz tai pašai lauku sētai un turpinājām atceļu tādas pašas markas autiņā.
Iznīkuši un izsaluši galapunktu sasniedzām īsi pirms svinību sākuma. Izdevās! – līksmojām. Steigšus atrāvām mašīnas bagāžnieka vāku, bet kastē… tikai rezerves ritenis un lāpsta!… Viss mūsu krāšņais pirkums bija palicis māju pagalmā pie Tūjas.
