Ikdienas vajadzību apmierināšanai nepieciešamo produktu un pakalpojumu cenas laikam vienmēr būs ikviena cilvēka uzmanības lokā. Jo no brīvās dzīves apzināšanās demokrātiskajā Latvijā paēdis nebūsi.
Ikdienas vajadzību apmierināšanai nepieciešamo produktu un pakalpojumu cenas laikam vienmēr būs ikviena cilvēka uzmanības lokā. Jo no brīvās dzīves apzināšanās demokrātiskajā Latvijā paēdis nebūsi. Tieši tāpēc ar saasinātu interesi uzņemam katru ar cenām saistītu informāciju. Pārsvarā gan sašutumā jāpurpina: “Nu cik tad var!” Cenas kāpj gan pārtikas produktiem, gan ikdienā nepieciešamajiem sadzīves priekšmetiem, gan pakalpojumiem, bez kuriem ziemā nosalsim kā prusaki, un tam neredz galu. Latvijas Labības pārstrādātāju asociācijas vadītājs Vitauts Paškausks un Latvijas Maiznieku biedrības priekšsēdētājs Valdis Circenis jau tagad pa visiem iespējamajiem informācijas kanāliem piesola, ka tuvākajos mēnešos paredzams maizes cenu kāpums un rudenī tās varētu palielināties pat par desmit līdz piecpadsmit procentiem. Septembrī tie būšot vien “nieka” pāris santīmu par klaipiņu maizes, bet jau oktobrī un novembrī – oho – ho. Izrādās, viss kāpjot tik uz augšu. Energoresursu, degvielas cena, arī darba algas vairs nav vakarējās. Protams, pie vainas kārtējā Latvijas dabas stihiskā nelaime – pārlieku sausā un karstā vasara. Tādēļ pārtikas graudu raža būšot pārāk švaka, tas ir, graudi būs, tikai ļoti dārgi.
Par citām izmaksām daudzmaz varētu piekrist (cik dzirdēts, maiznieku cunftē un graudu audzētājiem darba algas nav īpaši kāpušas), bet attiecībā uz miltu cenu lieta nav viennozīmīgi vērtējama. Tiek publiskota informācija, ka šogad graudu iepirkuma cenas ir līdzīgas kā iepriekšējos gados, varbūt pat zemākas. Turklāt nezin kāpēc par maizes cenas dramatisku celšanos jau tuvākos mēnešos runās tieši miltu ražotāji, maizes cepēji un tirgotāji. Iespējams, aizdomas par mēģinājumu saņemt papildu peļņu, visu noveļot uz nepārtraukto inflācijas kāpumu, ir šo godājamo cilvēku veltīga aizdomās turēšana. Daudz kas var gadīties. Tajā pašā laikā līdzšinējā dzīves pieredze ļauj nākt atklātībā šīm nelāgajām aizdomām.
Attiecībā uz iepriekšminēto ir vēl kāds jautājums, kas laiku pa laikam izskan, bet nav radis risinājumu reālās izpausmēs. Runa par pievienotās vērtības nodokļa diferencētu piemērošanu dažādiem produktiem un pakalpojumiem. Šis jautājums tiek pārrunāts gadu gadiem, bet vezums no vietas kā nekust, tā nekust. Spilgtākais nevēlēšanās (varbūt nevarēšanas?) iemesls no Finanšu ministrijas puses skanēja, ka būšot pārāk sarežģīta un tāpēc neiespējama nodokļu administrēšana. Tādēļ atliek vien līdzjūtīgi nopūsties par to valstu finansistiem, kuri ar nodokļu diferencētu piemērošanu spējuši tikt galā gadu gadiem. To var apliecināt, piemēram, visi, kas bijuši Polijā un iepirkušies kādā veikalā Bez jebkādām problēmām tur diferencēts nodoklis tiek piemērots dažādām pārtikas preču grupām. Turklāt alkoholiskajiem dzērieniem tas ir vislielākais, maizei – viszemākais. (Piemēram, PVN maizei Lielbritānijā, Serbijā, Bosnijā – Hercegovinā, Maltā, Kiprā ir 0 procenti, bagātajā Šveicē – 2,5, Luksemburgā – 3, Itālijā, Spānijā – 4 procenti utt.) Ja tiešām gaidāma maizes cenas celšanās (vienalga, kāds tam būtu iemesls), mūsu finanšu guru būs vien jāpiepūš vaigi un jāsasparojas darbam, ar kuru citās valstīs sekmīgi tikuši galā – jāievieš diferencētas nodokļu likmes.
