Katru gadu 5. jūnijā tiek atzīmēta starptautiskā Vides diena, ko Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ieviesa 1972. gadā, tā kā Stokholmā notika Cilvēka apkārtējās vides konference.
Katru gadu 5. jūnijā tiek atzīmēta starptautiskā Vides diena, ko Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ieviesa 1972. gadā, tā kā Stokholmā notika Cilvēka apkārtējās vides konference. Ar šo datumu saistītie pasākumi jūnija pirmajā nedēļā ir veids, kā Apvienotās Nācijas stimulē cilvēkus visā pasaulē saprast apkārtējo vidi, kā arī pievērst šiem jautājumiem politiķu uzmanību un rosināt viņus aktīvi rīkoties. Starptautisko Vides dienu šogad Latvijā atzīmē no maija beigām līdz pat 10. jūnijam ar akciju “Saudzēsim Zemes resursus! Šķirosim un taupīsim!” astoņpadsmit Latvijas vietās. Gan žēli jānopūšas pēc tam, kad šajā sarakstā Jelgavas vārds nav atrodams. Jācer, tas ir tikai pagaidām, jo nesen izveidotā aģentūra “Zemgales Eko” sola, ka pēc reģionālā atkritumu poligona izveides Līvbērzes Brakšķos nākamais darbs būšot dalītās atkritumu sistēmas ieviešana Jelgavā. Paredzēts, ka šis darbs būs pabeigts līdz 2008. gada rudenim. Lai nu Dieviņš dod, ka cerētais piepildās, jo daudzi jelgavnieki, redzot, ka šāda atkritumu vākšana norit daudzviet citur Latvijā, vērsušies “Ziņu” redakcijā ar jautājumu, kad kaut kas līdzīgs būs arī mūsu pilsētā.
Atgriežoties pie tā, kā mēs varam atzīmēt šo dienu, noteikti jāpalūkojas plašākā kontekstā. Vienmēr šķiet, ka citur kalni ir augstāki, upes zilākas un tajās mīt daudz vairāk lielu zivju. Jā, tā neapšaubāmi ir, tomēr tik apdalīti neesam arī šajā ziņā. Protams, runājot par zivīm, agri vai vēlu nonākam līdz piesārņojumam Lielupē. Pagājušā gada rudens acīmredzot paliks atmiņā ar beigtām zivīm un krastā izlīdušu vēžu tūkstošiem. Visa notikušā kontekstā jāsecina, ka nemaz tik nevarīga sabiedrība neizrādījās. Ar vietējo un Rīgas plašsaziņas līdzekļu palīdzību Jelgavas un Lielupes vārds guva, kaut arī gana nepatīkamu, tomēr plašu skanējumu. Beidzot sarosījās gandrīz visi, kam bija jāstrādā, lai šāda dabas katastrofa neatgadītos. Atliek vien cerēt, ka atklātās nebūšanas ņemtas vērā. Un starp tām arī fakts, ka nefunkcionē krīzes situācijas menedžments, ko vienkāršā valodā varētu nosaukt par nekavējošu un saskaņotu rīcību. Tajā brīdī, kad bija skaidrs – upē iet bojā teju visa dzīvā radība –, atbildīgie dienesti tik vien spēja, kā uztrauktas vistu mātes tekalēt gar upes krastu un saukt acīmredzamos faktus. Tajā brīdī bija jāiedarbina jau iepriekš šādiem krīzes brīžiem sagatavots gana enerģisks plāns, attiecīgajām laboratorijām bija jāsniedz atbildes maksimāli īsā laikā, nevis jāsamierinās, ka tās būs zināmas pēc pāris nedēļām. Šādos brīžos ātrai rīcībai ir zelta vērtība. Turklāt darbos jāiesaistās visiem, arī galvenajiem aizdomās par notikušo turētajiem – Jelgavas Cukurfabrikai. Protams, patīkami, ka rūpniecisko notekūdeņu problēma, cerams, šogad būs atrisināta. Vien joprojām aktuāls paliek jautājums – kāpēc vides ministram bija jālieto drakoniskas metodes, slēdzot ciet ražotni, nevis attiecīgas iekārtas jāpieprasa ierīkot jau laikus? Uz ko tobrīd cerēja rūpnīcas īpašnieki? Ka notiks brīnums un varēs vien paraustīt plecus, sakot, ka vaina nav pierādāma?
Varam būt lepni, ka tieši Jelgavas palieņu pļavas atzītas par Eiropā aizsargājamu dabas vērtību. Eiropa atzīst, bet mēs? Kamēr paliek neskaidrības ar sargājamās zonas īstajiem īpašniekiem, nevar neraizēties, cik tuvu tām ar privātmājām tiek apbūvēti Lielupes krasti.
