Jānis Priednieks tika ordinēts mācītāja amatā pēc 30 skolotāja darba gadiem.
Neparasts, inteliģents, sirsnīgs, atsaucīgs un arī drosmīgs cilvēks – tādu Jāni Priednieku atceras draudzēs, kur viņš kalpoja. Ar dievkalpojumu Lielvircavas baznīcā jūlijā notika prāvesta 90 gadu atcere. No 18 kalpošanas gadiem astoņus viņš pavadījis Jelgavā, Kalnciema – Klīves, Salgales un arī Lielvircavas draudzē. Beidzamos gadus bijis arī Jelgavas iecirkņa prāvests. Priednieku dzīvoklī Rīgā klusi skan klasiskā mūzika, laiskojas kaķis. Liekas, ka saimnieks tepat vien izgājis, taču jau aiztecējuši vairāk nekā astoņi gadi kopš decembra dienas, kad prāvests no Jelgavas Sv.Jāņa baznīcas tika izvadīts pēdējā gaitā. Jau ļoti cienījamos gados ir arī viņa kundze ārste Aina Priedniece. Pateicoties viņas atsaucībai un vēl aizvien ļoti skaidrajam, asajam prātam un visu mūžu saglabātajai mīlestībai, kļuva saprotamāka J.Priednieka neparastā dzīve. Basām kājām uz dievkalpojumuJ.Priednieks dzimis 1918. gadā Vidzemē, kristīts un iesvētīts Raunas baznīcā, kas atradās deviņus kilometrus no mājām. Šo ceļu turp un atpakaļ ik svētdienu zēns visbiežāk veica kājām, turklāt vasarās zābaki tika uzvilkti tikai pie paša dievnama, kur netālu dzīvoja viņa radiniece. Jau kā jauneklim J.Priedniekam bija doma kļūt par mācītāju, tomēr pēc Brantu pamatskolas beigšanas viņš iestājās Rīgas Skolotāju institūtā, kuru absolvēja 1938. gadā, un sāka strādāt dzimtajā Brantu skolā. Otrā pasaules kara laikā veselības traucējumu dēļ J.Priednieku neiesauca nevienā armijā. 1943. gadā viņš, strādājot Jaunpiebalgas skolā un izpildot ērģelnieka pienākumus Jaunpiebalgas baznīcā, iepazinās ar izcilo mācītāju, Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas misijas darba vadītāju Indijā, vēlāko Latvijas Universitātes profesoru Robertu Feldmani, kas bija uz Jaunpiebalgu atsūtīts noturēt dievkalpojumus. Abi kļuva tuvi draugi. R.Feldmaņa rosināts, Jānis Priednieks 1975. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un īstenoja savu jaunu dienu sapni kļūt par mācītāju. Interesanti, ka arī R.Feldmanis līdzīgi draugam jaunībā bija studējis par pedagogu, tikai Jelgavas Skolotāju institūtā. Skolotāju nenodevaStrādājot par latviešu valodas un literatūras skolotāju (visilgāk – no 1945. līdz 1975. gadam Rīgas 15. pamatskolā, kas tagad pārtapusi par Rīgas Kristīgo ģimnāziju), J.Priednieks apmeklēja dievkalpojumus R.Feldmaņa vadītajās Katlakalna un Mežaparka draudzēs. Jāpaskaidro, ka pēc apsūdzības pretkomunistiskajā darbībā un atgriešanās no apcietinājuma, kas ilga no 1950. līdz 1954. gadam, R.Feldmanis darbu Rīgas lielākajās baznīcās nevarēja dabūt. Savukārt skolotāju J.Priednieku ne Katlakalna, ne Mežaparka draudzēs neviens nenodeva, un viņa vēlākā došanās uz Garīgo semināru daudziem bija liels pārsteigums. 1955. gadā J.Priednieks salaulājās ar Ainu Knaģis. Mācītāja kundze, pēc profesijas ārste anestezioloģe un reanimatoloģe, 30 gadu nostrādājusi Rīgas 2. slimnīcā par nodaļas vadītāju. Nenogurstoši kalpojotInteresanti, ka daudzi bijušie kolēģi skolotāji nepārtrauca attiecības ar J.Priednieku pēc tam, kad viņš pievērsās mācītāja aicinājumam. Jau studējot Garīgajā seminārā, J.Priednieks sāka strādāt arhibīskapa Jāņa Matuļa vadītajā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas kancelejā. Mācītāju trūka, un, vēl nebūdams ordinēts, J.Priednieks, nepieciešamības spiests, vadījis dievkalpojumus 32 Latvijas draudzēs. «Nekad nedzirdēju viņu sūdzamies par nogurumu, kaut gan ceļu no baznīcas uz baznīcu viņš veica ar satiksmes autobusiem,» par J.Priednieku rakstījis Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas draudzes priekšnieks Roberts Eglītis. Jelgavā Ar lielu prieku J.Priednieks piedzīvoja tautas atmodu, kurā liela nozīme bija arī baznīcai. Viņš iesaistījās mācītāju kustībā «Atdzimšana un atjaunošanās». 1990. gadā J.Priednieks bija pirmais ordinētais luterāņu mācītājs, kas apmeklēja latviešu ciemus Baškīrijā. Bet trauksmainajā 1991. gadā sāka kalpot Jelgavā. Vidzemnieki bijuši apbēdināti, ka no viņiem aiziet iecienīts un mīlēts dvēseļu gans. J.Priednieks bija titulēts Palsmanes goda pilsonis. Taču vīram jau cienījamos gados izbraukāt no Rīgas uz draudzēm Valmieras un Valkas rajonā kļuva pārāk sarežģīti. Kalpošana Jelgavā nebija viegla, šķēlās Sv.Annas baznīcas draudze, smagi bija saimnieciskie apstākļi. Taču beidzamie četri gadi Sv.Vienības draudzē, kā stāsta dzīvesdraugs Aina, J.Priedniekam draudzes sirsnīgās attieksmes dēļ esot palikuši atmiņā kā paši laimīgākie.
