Veikli darboņi, izmantojot cilvēku nezināšanu, pavairošanai mēģina pārdot Latvijas ūdenstilpēm tik nevēlamos signālvēžus
Zoologiem bija zināms, ka līdz pat pēdējam laikam Latvijas ūdeņos mitinājās trīs vēžu sugas, kurām bija lielāka vai mazāka saimnieciskā nozīme – platspīļu un šaurspīļu vēži, kā arī signālvēži. Pirms pāris gadiem atklāts, ka no Lietuvas pie mums ieceļojusi jauna vēžu suga – dzeloņvaigu vēži. Turklāt tepat – Lielupē. Savukārt no Vidzemes blēdīgi vēžotāji mēģina pārdot audzēšanai Latvijas faunai nevēlamos signālvēžus.Par īstu mūsu ūdeņu «iedzimto» var uzskatīt vienīgi platspīļu jeb upes vēzi. Tas ir samērā izplatīts visā Latvijā, mīt saldūdenī un nedaudz iesāļos ūdeņos ar smilšainu, mālsmilts vai smilšmāla gultni. Visas trīs pārējās vēžu sugas ievestas vai pašas ieceļojušas. Turklāt Latvijas ūdenstilpēs tām iepaticies tā, ka pamazām no ierastajām dzīvesvietām tiek izspiesti vietējie vēži. Nevajadzīgie ieceļotājiTiek uzskatīts, ka Latvijā šaurspīļu vēži ievesti jau 19. gadsimtā. Tie šeit gana labi iedzīvojušies un sastopami galvenokārt Daugavpils, Madonas, Dobeles un Rīgas rajona ūdenstilpēs, arī Lielupē. Kā skaidro Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Jelgavas Kontroles sektora vadītājs Jurijs Skribāns, šaurspīļu vēžu skaits mūsu pusē ir visai liels. Tiem ir plašāka apdzīvojamā telpa nekā platspīļu sugas brāļiem, tieši tādēļ izplatība ir strauja. Kā liecina nosaukums, tiem ir šaurākas spīles nekā platspīļu sugai. Turklāt arī kulinārās īpašības nav tik izcilas. Interesanti, ka šaurspīļu vēžiem tīk ieskābenais purva ūdens, tāpēc dažviet tos sauc arī par purva vēžiem. Vēl vieni svešinieki Latvijas faunā – signālvēži – tika ievesti 1983. gadā no Lietuvas. Kā «Ziņām» paskaidroja Ziemeļvidzemes biosfēras speciāliste Inta Deimantoviča, pašlaik to izplatīšanos veicina šīs sugas izturība pret tā saucamo vēžu mēri un citām slimībām. Tādēļ tie ir citiem vēžiem bīstamu kaišu pārnēsātāji. Jāpiebilst, ka Skandināvijā tieši šos vēžus izmanto rūpnieciskai audzēšanai, jo tie attīstās straujāk nekā pārējās sugas. Kā delikatese signālvēži atpaliek no platspīļu kvalitātes, taču garšo nedaudz labāk par šaurspīļu vēžiem. Cukurfabrikas «pārsteigums»Daudzi atcerēsies, kā pēc tam, kad 2005. gada rudenī, pēc visa spriežot, ar Jelgavas Cukurfabrikas svētību Lielupē palielinājās piesārņojums, bojā gāja gan zivis, gan vēži. Daudzi, glābiņu meklējot, rāpās laukā no ūdens. Šī nelaime sagādāja Latvijas faunas pētniekiem pārsteigumu. Lejpus Jelgavas Lielupē tika atrasta taipusē līdz šim nesastapta vēžu suga – dzeloņvaigu jeb svītrainais vēzis. Tā dzimtene ir Dienvidamerika. Pie mums ienākuši no Lietuvas. Izrādās, dienvidu kaimiņi dzeloņvaigu vēžus 1993. gadā ielaiduši Latvijas pierobežas ūdeņos. Pamazām pa Mūsu un Mēmeli tie atceļojuši līdz mums. Interesantākais, ka šīs sugas pārstāvjiem patīk duļķaini, pat netīri ūdeņi. Kā noskaidrojusi Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija, Lielupes pietekās lejpus Jelgavas šie vēži nav atrasti. Pastāv uzskats, ka iemesls ir tāds – tur ūdens tīrāks. Pašlaik veidojas situācija, ka aptuveni līdz Kalnciema tiltam ņemas svešzemnieki, tālāk – mūsu platspīļu vēži.Mēģina tikt galāŠis ir pirmais gads, kad Vidzemē Salacas upē, iegādājoties licenci, tiek mēģināts izķerti signālvēžus. Licences īpašniekam ir tiesības ķert neierobežotu skaitu šo nevēlamo vēžu. Tādējādi tiktu palīdzēts atbrīvot Salacas upi vietējai sugai – platspīļu vēzim. Kā brīdina Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Jakubovska, veikli ļaudis signālvēžus tirgojot situācijas nezinātājiem, kuri tos savukārt ved uz mājām un ielaiž dīķī vai piemājas upē. Īpaši bīstami tas var izrādīties mūsu un Kurzemes pusei, kur vēl sastopamas lielas un stabilas Latvijas platspīļu vēžu populācijas.
