Izpriecu un asiņu cienītājiem šāgada valsts parlamenta priekšvēlēšanu laiks atnesis gaidīto un cerēto.
Izpriecu un asiņu cienītājiem šāgada valsts parlamenta priekšvēlēšanu laiks atnesis gaidīto un cerēto. Ar kolu, popkornu, aliņu vai čipsiem bruņojušies, viņi, sēžot mīkstā klubkrēslā, no tālrādes kastes var uzzināt, kādas jaunatklāsmes par Latvijas politiskās skatuves morāli nesusi šī diena. Piemēram, kurš kuram piezvanījis, kurš kura gultā ielīdis, kurš pie kura ciemos gājis, kurš kuru uzrunā ar triviāli čomisko “čau”. Kaut gan šādas ainas varēja vērot krietni pasen. No skaļākajiem notikumiem pietiek atcerēties kaut vai tā saucamo jūrmalgeitas lietu pavasarī. Toreiz viens no pašvaldību vēlēšanu kukuļdošanā apsūdzētajiem pats medijiem “piespēlēja” mobilo sarunu ierakstu atšifrējumus. Daļai Latvijas šo sarunu publiskojumi bija īsta šoka vērtē. To, ka pašmāju politiķi un tiem pietuvinātās personas darbojas ar Mario Pjuzo “Krusttēva” cienīgām mafiozām metodēm, gan varēja nojaust. Toreiz tas guva arī neapgāžamu pierādījuma spēku. Politiskā elite gan mēģināja visu ar Jūrmalas kukuļošanas lietu saistīto politisko atbildību reducēt līdz prastam valdības koalīcijas iekšējo strīdu līmenim.
Tikai tad dažiem plašsaziņas līdzekļiem šķita, ka ir labie “sliktie zēni”, un tādi, kas nav labi nekādi. Tas bija laiks, kad kādam no Latvijas miljonāru simtiem pajautāja, kāda ir viņa pirmā miljona izcelsme, taču kautrīgi tika noklusēts jautājums, kā pie pirmā miljona tikuši pārējie daudznuļļu īpašumu saimnieki. Nu maisam, kā saprotams no jau publiskotajām Rēzeknes Gaļas kombināta lietas telefonsarunām un nupat puspubliskotajām kādas Latvijas televīzijas žurnālistes, partijnieka un tiesībsargājošo orgānu darbinieces sarunām, gals vaļā. Nāk rudentiņis, un līdz oktobra sākumam, domājams, pašmāju politisko konkurentu faķīri no piedurknēm izvilks ne vienu vien laikus sarūpēto kompromata failiņu. Un izrādīsies, ka nav “labu slikto” un “sliktu slikto” zēnu un meiteņu. Ir vienkārši līdz prastumam noslīpētas darījumu veikšanas shēmas. Jebkurā gadījumā tās ir amorālas.
Notikušais vedina arī uz citām pārdomām – kura dzīves daļa ikvienam no mums palikusi privāta? Cik noprotams, tādas vairs nav. Būs vien jāpiekrīt tiem, kas saka, ka padomju laikos vismaz bija zināma kārtība. Bija skaidrs, kurš par ko un cik daudz zina un kas sankcionē šo zināšanu. Šodienas Latvijā tu esi zem lupas “knābam”, visa veida policijām, teroristiem un “brataniem”. Pat tavs mīļotais cilvēks, ja vien viņam ienāks prātā, var noalgot attiecīgos speciālistus, kas izsekos, filmēs, fotografēs un ierakstīs visvājāko čukstu, kuru būsi izdvesis, sēžot uz poda. Šodien faktiski visi esam nepārtrauktā Orvela “lielā brāļa” uzmanības lokā. Protams, ja vien kāds liksies tik interesants, lai tam tērētu laiku un naudu. Pēdējo divu atklātībā nonākušo tālruņa sarunu ierakstu gadījumā ir skaidrs, ka par minēto drošs nevar būt pilnīgi neviens. Un, galvenais, ir cilvēki, kas gatavi savu zināšanu “sveci neturēt zem pūra”, un tādi, kas par to gatavi maksāt. Tā teikt, piedāvājums un pieprasījums, un kapitālistiskās laimes absolūta uzvara. Tikai nezin kāpēc gribas piekrist kādam draugam. Viņš sacīja, ka arvien biežāk ir vēlme izslēgt telefonus, izraut no kontaktiem visas elektroietaises un virtuvē aiz bieziem jo bieziem aizkariem savam kaķim ar suni stāstīt politiskās anekdotes.
