Šī nedēļa Latvijā un tās cilvēku dzīvē turpina karsti iesākto pavasari. Pēdējās dienas liecina, ka tas ir vērtējams kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Vēl tikai piecas dienas, un gluži kā uz darbu tiekam aicināti doties uz kārtējo referendumu. Kā visi atceramies, iepriekšējais par grozījumiem valsts pamatlikumā – Satversmē – bija 2. augustā. Kvorumu tas nesavāca, un tagad uz Saeimas pleciem ir pašiem rast formulējumu, kā labāk noteikt, ka arī iedzīvotājiem ir tiesības ierosināt deputātu atlaišanu. Šosestdien būs referendums par grozījumiem pensiju likumdošanā.
Tiek piedāvāts, ka līdz nākamā gada beigām vecuma pensijas minimālajam apmēram nav jābūt mazākam par valsts sociālā apdrošinājuma pabalstu, kuram piemērots koeficients atkarībā no darba stāža. Ja godīgi, nav slikts priekšlikums. Nudien. Un valdībai nebija sasietas rokas un prāts, lai laikus sāktu iedzīvināt kaut ko līdzīgu. Neizdarīja. Nekas cits neatlika, kā citiem ķerties pie vēlamajiem grozījumiem, kas pensionāru neciešamo situāciju uzlabotu. Viss izraisījis referendumu. Un tagad, klausoties labklājības ministrē Ivetā Purnē, uzzinām, ka tas, redz, zaudējis aktualitāti. Tiešām, ministres kundze? Un jājautā kāpēc zaudējis? Valdība jau daudz ko esot izdarījusi, nesagaidot referendumu. Laikam vietā pajautāt – kas liedza to paveikt bez politisko konkurentu pātagas? Kāpēc gadiem bija jāturpina absurdā situācija, ka pensionāri mitinās izdzīvošanas šovam līdzīgos apstākļos? Domājāt, viņi ar visu samierināsies? Nekā nebija, vēju sējāt, vētru pļausiet.
