Pa Latvijas plašajām ārēm jau kuro gadu klīst kāda «svētā govs». Pamēģini tik uz viņas pusi nelāgu skatienu paraudzīties (par pieduršanos kaut vai ar pirkstu pat nerunāsim), tā viņas aizstāvju pūlis metīsies ķeceri stiept uz sārta, lai sadedzinātu.
Pa Latvijas plašajām ārēm jau kuro gadu klīst kāda “svētā govs”. Pamēģini tik uz viņas pusi nelāgu skatienu paraudzīties (par pieduršanos kaut vai ar pirkstu pat nerunāsim), tā viņas aizstāvju pūlis metīsies ķeceri stiept uz sārta, lai sadedzinātu. Kaut gan atrodas tādi, kas mēģina kaut ko darīt, lai šis lopiņš beigās nesabradā pašus iedzīvotājus, kas tajās ārēs mitinās. Šoreiz runa par svētā privātīpašuma jēdzienu.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad pārgāja no administratīvās ekonomikas un faktiskās bezsaimnieka īpašuma formas uz tirgus ekonomiku, Latvijā tika atjaunota Satversmē noteiktā privātīpašuma neaizskaramība. Privātīpašuma fundamentālo jēdzienu neviens un nekad nopietni nav vēlējies apšaubīt (atsevišķus un cilvēcei gana sāpīgus izņēmumus neuzskaitīsim). Vien jābilst, ka pēc neatkarības atjaunošanas esam plašiem soļiem, kā jau minēts, vārda “privāts” tiesības pacēluši svētuma un neaizskaramības augstumos, aizmirstot, ka parasti visā normālajā pasaulē tas vienlaikus nozīmē arī pienākumus.
Elementārākais piemērs, ar ko saskaramies ikdienā, ir dzīvokļu īpašums. Tas mūsu prātos iesēdies kā divreiz divi. Pārkāpuši sava īpašuma slieksnim, lielākoties aizmirstam, ka mūsu dzīvoklis nekarājas gaisā kā vientuļa sala. Visapkārt dzīvo tādi paši cilvēki, kuriem arī ir tiesības un pienākumi. Kaut gan jāteic, ka attiecībā uz dzīvokļiem savu artavu sajukumā ienesuši Saeimas deputāti, kas deviņdesmito gadu sākumā ar plašu žestu mūs aplaimojot ar īpašumu. Tolaik viņi nepadomāja, vai visi īpašnieki būs spējīgi daudzmaz jēdzīgi rīkoties ar rokās iekritušo laimi. Spilgtākais piemērs ir nespēja dzīvokļu īpašniekiem vienoties par savu īpašumu normālu apsaimniekošanu. Tikvien spēj, kā pukstēt par apsaimniekotājiem. Savukārt tie, zinādami, ka nav nekā vieglāka, kā tikt galā ar neorganizētu īpašnieku pūli, rīkojas pa savam prātam. Tā tas riņķadancis turpinās.
Līdzīgā noskaņā, it kā paši savā pasaulē, dzīvo arī daudzi citi īpašnieki, kam pieder mājas, zeme. Viņuprāt, pastāv tikai viņu tiesības. Un tad nu apkārtējiem par pārsteigumu pilsētā pēkšņi, piemēram, uz ceļa, kas līdz šim tika izmantots koplietošanai, parādās “ķieģeļa” zīme līdz ar lepnu uzrakstu “Privātīpašums”. Sak”, nav ko te riņķī staigāt un braukāt, ja reiz tas traucē man, īpašniekam. Protams, ikvienā gadījumā, atjaunojot vai iegūstot īpašuma tiesības, sabiedrības labā var noteikt apgrūtinājumus īpašuma izmantošanai. Ja vien par sabiedrības interesēm domā attiecīgās institūcijas.
Starp citu, princips, kas īpašniekam uzliek ne tikai tiesības, bet arī pienākumus, noteikts arī jaunajā Eiropas Konstitūcijā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā: “…Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti likumā… Īpašuma izmantošanu var reglamentēt ar likumu, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.” Tas nozīmē, ka valstij un tās izpildinstitūcijām nav ierobežotu tiesību pieņemt tādus tiesību aktus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tātad aizbildināšanās ar īpašumu kā svētumu augstākajā un pēdējā instancē pat tad, ja tas sabiedrībai kopumā nodara ļaunumu, ir klaja atrunāšanās pašu īpašnieku savtīgajās interesēs. Un vēl – privātīpašuma neaizskaramība atkāpjas administratīvās un kriminālatbildības priekšā. To derētu arī iegaumēt īpašuma tiesību apoloģētiem.
