«Kad «netaisu» mūziku, to klausos,» teic Raitis Ašmanis, kas arī ārpus mūziķa darba dreifē starp akadēmiskās mūzikas un džeza pasauli.
«Kad «netaisu» mūziku, to klausos,» teic Raitis Ašmanis, kas arī ārpus mūziķa darba dreifē starp akadēmiskās mūzikas un džeza pasauli.
Dodoties ārzemju braucienos, valda nerakstīts likums – atlikt malā to naudiņu, kas paredzēta diskiem.
Daudzkārtējais Lielās mūzikas balvas laureāts Normunds Šnē reiz intervijā teicis, ka nevar dzīvot bez mūzikas un klusuma. Arī ilggadējam Rīgas Cirka orķestra un R.Ašmaņa bigbenda vadītājam, Jelgavas Mūzikas koledžas pasniedzējam, kas pēc dienas darbiem mājās pārrodas ap desmitiem, esot līdzīgi. «Visi aiziet gulēt, bet es sāku rakstīt aranžējumus. Tik foršs klusums, ka pāris stundās daudz var izdarīt.»
Mūzikas reizēm esot par daudz: «Skatos uz plauktiņu, kur man ir kādi 700 diski. Neko tīkamu nevaru atrast, un tad iestājas klusums.»
«Kad strādāju operā, orķestrī spēlēt atnāca tik labi mūziķi, ka man nemaz nebija jādiriģē. Palika garlaicīgi, nopirku tamburīnu.» Tagad Raita mājās kuplā skaitā atrodami marakasi, šeikeri, kongas, perkusijas un tamlīdzīgi skaņurīki. Tie tiek likti lietā bigbenda priekšnesumos. Turpretim savam «Ford Scorpio» neiznākot laika. «Ja kas sabojājas, aizbraucu uz servisu, – lūdzu, jums atslēgas, atnākšu pēc pieciem, kad būsiet visu izdarījuši. Dzīvoklis vasarā gan jāremontē. Kad muzikālā sezona beidzas, jūlijs, augusts paliek nosacītai slinkošanai. Kādreiz sev pārmetu, ka nemāku atpūsties, tagad plānoju arī atpūtu. Droši vien tāpēc, ka beidzot vairāk laika vajadzētu veltīt bērniem.»
