Īsi raksturojot Gundara Godiņa jaunāko dzejas krājumu «Pusnakts saule», var sacīt, ka nu reiz ir iespēja iepazīt viena dzejnieka labu dzeju, kas turklāt sava gaumīgā noformējuma dēļ varētu tīri labi noderēt par dāvanu.
Īsi raksturojot Gundara Godiņa jaunāko dzejas krājumu «Pusnakts saule», var sacīt, ka nu reiz ir iespēja iepazīt viena dzejnieka labu dzeju, kas turklāt sava gaumīgā noformējuma dēļ varētu tīri labi noderēt par dāvanu.
Krājumā «Nakts stunda» ir dzeja, kurā sastopam eleganti universālas metaforas, kas, «savienojoties» vienā tīklā, veido fascinējošo G.Godiņa poētisko īstenību. Un īstenība sākas ar bieži krājumā lietoto pavasara simbolu. «Šo ziemu pārziemot/un pavasarī sēties,» saka dzejnieks. Pavasara simbols «Nakts stundā» galvenokārt pauž ikviena cilvēka radošo citesamību, kas ir pretstats ikdienas skrejošajai dzīvei, kurā mēs pasakām daudz tukšu vārdu, pie būtības galu galā tā arī nenonākot. Tālab, Godiņaprāt, «ir tikai gaismas pusē jāpaliek/nevajag vārdus».
Godiņa cilvēka radošā citesamība atrodas bezlaika telpā (pavasarī), kas praktiskās apziņas līmenī var likties kā sapnis. Taču tas nav nekāds iluzors sapnis, bet gan cilvēka reālā subjektīvā pasaule. Vējš (laiks) ir tas, kas organizē un harmonizē indivīda implicīto (nojaušamo) un eksplicīto (atklāti izpausto) pasaules telpu; par laika esamības nepārsūdzamā mūžīguma attaisnojumu G.Godiņa dzejā kļūst atmiņu pelni un debesīs kāpjošie dūmu stabi (paralēles ar ziedonisko dūmu simbolu). Atmiņas Godiņa jaunākajā dzejā ir vienīgās cilvēka garīgās aktivitātes (degšanas) liecības. «Nakts saule» ir liecība par labu dzeju.
