Par katru tonnu cukura, ko Eiropas Savienība pārdod pasaules tirgū par 195 dolāriem, no ES budžeta ražotājam un eksportētājam izmaksu segšanai tiek piemaksāts gandrīz 400 dolāru.
Par katru tonnu cukura, ko Eiropas Savienība (ES) pārdod pasaules tirgū par 195 dolāriem, no ES budžeta ražotājam un eksportētājam izmaksu segšanai tiek piemaksāts gandrīz 400 dolāru.
Tirgus ekonomika pārcukurojusies…
Šoruden ES cukura kopējais tirgus tika rūpīgi izpētīts un ES finansu uzraudzītāji – auditoru tiesa – atzina, ka reāls cukura tirgus nemaz nepastāv. Pēdējos 30 gados cukura ražošanas un iepirkšanas kārtība ES nav mainījusies: cukura cenas ir daudz augstākas par pasaules cenām, tās bijušas nemainīgas noteikto ražošanas kvotu ietvaros un nav kritušās pārprodukcijas gadījumos. ES saražo par trešdaļu vairāk cukura nekā spēj patērēt, bet tā izmaksas ir divreiz augstākas nekā cukurniedru cukuram. Šāds konkurenci ierobežojošs režīms patērētājiem esot radījis zaudējumus ap 6,5 miljardiem eiro. Tomēr politikas mērķis – nodrošināt labus ienākumus cukurbiešu audzētājiem un garantētas piegādes – nenoliedzami ir sasniegts.
ES auditoru tiesa 37 lappušu ziņojumā kā vienu no radikālākajiem risinājumiem iesaka atteikties no kvotām un garantētām iepirkuma cenām. Tomēr gan pārbaudītāji, gan Eiropas Komisijas (EK) lauksaimniecības ģenerāldirektorāta amatpersonas saprot, ka tas var «piebeigt cukura industriju ES, jo īpaši dienvidu valstīs». Tāpēc tika pieņemts lēmums saglabāt kvotu sistēmu, bet tās pakāpeniski samazināt. Bet… jo tālāk caur Briseles gaiteņiem gāja kvotu samazināšanas priekšlikumi, jo mazākas pārmaiņas draudēja. Cukura komitejā ES ikgadējo 15 miljonu tonnu ražošanas kopapjomu nolēma samazināt par pusmiljonu, bet Eiropas Komisijas galīgajā priekšlikumā noteiktais samazinājums ir vairs tikai 115 tūkstoši tonnu ik gadu. Tas bija kompromiss starp vareno vācu un franču cukura industriju un zviedru, dāņu, britu aizstāvēto izmaksu samazināšanas pozīciju. Kad oktobra beigās kopā sanāca dalībvalstu lauksaimniecības ministri, viņi kategoriski iebilda pret «vienkāršoto» EK priekšlikumu, tāpēc reformas tālākā virzība pašlaik ir bloķēta. Kāda ir tās būtība?
Ražot mazāk un neuzkrāt
Ražošanas kvotas samazinājums nav vienīgais Eiropas Komisijas oktobrī iecerētās cukura reformas solis. Paredzēts pārtraukt atmaksāt ražotājiem cukura uzglabāšanas izmaksas – tas ietaupīšot 300 miljonu eiro gadā un vienlaikus novērsīšot nekvotētā cukura uzglabāšanu līdz nākamā gada maksājumiem. Bija domāts atcelt arī traucējošo prasību ražotājiem turēt minimālos cukura krājumus trīs procentu apmērā, bet finansiālo palīdzību ķīmiskajai rūpniecībai, kas pārstrādā cukuru, plānots izmaksāt nevis no subsīdijām, bet no cukura ražošanas nodevas.
Šie pasākumi samazinātu cukura pārprodukciju, bet nenovērstu cukura tirgus organizācijas sastingumu. Pasākumi paredzēti līdz 2002. gada 30. jūnijam, bet pēc tam EK apņēmusies… padomāt par konkurenci cukura tirgus sektorā. Latvijas Zemkopības ministrija spiesta domāt jau tagad, citādi viens no diviem – vai nu saldumu ražotāji, vai arī cukurbiešu audzētāji ES iestāšanās brīdi var nesagaidīt.
Vai Eiropas cukura noteikumi der Latvijai?
Zemkopības ministrija piedāvā divus risinājuma variantus – ieviest ES cukura tirgus organizācijas principus vai akcīzes nodokli vietējam baltajam cukuram un importētajiem saldumiem.
Eiropā katrai dalībvalstij tiek piešķirta A un B cukura kvota. A kvota atbilst cukura iekšējam patēriņam, B kvota nodrošina A kvotas izpildi un atbilst eksporta iespējām (apmēram ceturtdaļa no saražotā). B cukuram lieto eksporta kompensāciju, lai segtu starpību starp cukura ES un pasaules tirgus cenu.
Ražotājiem jāmaksā ražošanas nodeva, kuras apjoms ir atkarīgs no kvotas – gan A, gan B kvotas cukuru apliek ar pamata nodevu – 2 procenti no intervences cenas. B kvotas cukuru var aplikt ar papildu nodevu līdz 37,5 procentiem no baltā cukura intervences cenas. B cukurbiešu cena ir 60 procentu (11,28 Ls/t) no A cukurbiešu cenas (18,80 Ls/t).
Ieguvums – iespējams importēto cukuru aizvietot ar pašražoto un līdz ar to palielināt cukurbiešu audzēšanu. Zaudējumi – augstās cukura izmaksas neveicinātu saldumu ražotāju konkurētspēju, un B cukurbiešu cena radītu zaudējumus. Turklāt Latvija kā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsts ir uzņēmusies saistības neieviest eksporta kompensācijas, ko paredz ES variants.
Ministrija par piemērotāko uzskata ieviest akcīzes nodokli, jo ES modeli pārņemt pilnīgi Latvija vēl neesot gatava, turklāt tas neatrisinātu iekšējā tirgus konkurētspējas problēmas.
Vai «zaptes» vārītāji atbalstīs «Laimu»?
Loģiski, ka koncepcija ar nosaukumu «Par vietējā cukura izmantošanu saldumu un citu izstrādājumu ražošanā» ir saldumu ražotāju lobēšana. Piedāvātais variants valdībai iesniegtajā koncepcijā bija noteikt akcīzes nodokli – trīs santīmi uz cukura kilogramu, «lai veidotu finansu resursus, ko varētu izlietot kā kompensāciju par cukuru, ko izmanto pārstrādē, lai vietējiem saldumu ražotājiem dotu iespēju iegādāties vietējo cukuru par cenu, kas paaugstinātu produktu konkurētspēju». Īsāk sakot, salduma bārstītāji kafijā un «zaptes» vārītājas finansiāli atbalstītu saldumu ražotājus «Laimu» un «Staburadzi», kas tagad gan pieder ārzemniekiem. Jāatzīst, ka cukura koncepcija pielāgota arī citiem vietējiem saldumu ražotājiem. Bet patērētāji, kam cukuru vajadzētu pirkt dārgāk, un cukurbiešu audzētāji, kam tiktu samazināta cukurbiešu iepirkuma cena, būs zaudētāji.
Zemkopības ministrs Atis Slakteris, iesniedzot valdībai koncepciju par vietējā cukura izmantošanu saldumu un citu izstrādājumu ražošanā, pauda, ka «akcīzes nodokļa piemērošana cukuram ir pareizākais veids, kā novērst situāciju iekšējā tirgū, kad vietējiem saldumu ražotājiem ir samazinājusies konkurētspēja, izmantojot Latvijā ražoto cukuru».
Valdība, nonākusi interešu konfliktā starp saldumu ražotājiem un patērētājiem, atšķirīgajām PTO prasībām un ES politiku. Novembra pēdējā Ministru kabineta sēdē jau otro reizi atlika cukura koncepcijas izskatīšanu – šoreiz līdz martam. Tas nozīmē, ka līdz pašvaldību vēlēšanām cukura cena Latvijā nepalielināsies.
