«Savā dzīvē daudz esmu redzējis,» saka Kārlis Bērziņš, un piedzīvotais gluži kā agrā pavasarī krāšņi ziedoša tulpju dobe savijas krāsainā stāstījumā.
“Savā dzīvē daudz esmu redzējis,” saka Kārlis Bērziņš, un piedzīvotais gluži kā agrā pavasarī krāšņi ziedoša tulpju dobe savijas krāsainā stāstījumā. Teju septiņus gadus viņš ir pensijā un tagad smej: “Tik daudz darba kā pašlaik nekad agrāk man nav bijis.” Brīžam viņa pārdomas šķiet skarbas. Bet varbūt tieši tādēļ ļoti patiesas.
Savs laiks pavadīts izsūtījumā Sibīrijā, savs – Lēdurgas pagastveča un citos svarīgos krēslos. Astoņdesmitajos gados roka iemēģināta, Krievzemē tirgojot tulpes, bet deviņdesmitajos – vadot vienu no modernākajām zemnieku saimniecībām Latvijā. Bērziņa kungs nekad nav pakļāvies padomju varas spiedienam, un tādēļ ne reizi vien piedzīvojis nepatīkamus brīžus.
Nu divdesmit sešus gadus kopā ar kundzi Viju viņš mīt plašā savrupmājā tieši uz Svētes un Platones pagasta robežas, bet vecumdienas plāno pavadīt Siguldas pusē. Tuvāk savējiem.
Tulpes – nopietns bizness
Bērziņu ģimenes māja juridiski atrodas Platones pagastā. Saimnieks atceras, ka savulaik iegādāta klasiska Zemgales sēta – neliels nams ar veciem koka šķūnīšiem līdzās –, taču tā piedzīvojusi pamatīgus remontdarbus. “Šeit agrāk bija kūts, tur – siltumnīca, kur ziedināju tulpes,” rādot dažādas vietas plašajā viesistabā, stāsta kungs un piebilst – padomju laikos tulpes bijis nopietns bizness.
“Izaudzēt ziedus bija viens, bet vajadzēja mācēt arī pārdot. Mana galvenā tirdzniecības vieta ap 8. martu bija Ulanude aiz Baikāla. Līdz Maskavai aizbraucu ar vilcienu, tālāk – ar lidmašīnu,” viņš atceras, ka arī toreiz bez “īstajiem sakariem” biznesā neiztikt, un līdz pat kādam 1989. gadam tulpju tirdzniecība nesusi ievērojamu naudu. “Tie bija labi laiki. Vienu gadu pierakstīju visus savus ieņēmumus un izdevumus par ziediem, un beigās izrādījās, ka tīrā peļņa no tulpēm bija 50 tūkstoši rubļu gadā,” biznesa nopietnību pamato K.Bērziņš un atklāj, ka pašlaik pāris dobēs ik pavasari tulpes krāšņi uzzied savam priekam.
Piemaksā, lai saimniekotu
“Mana dzimtā puse ir Limbažu rajona Lēdurgas pagasts. Tur deviņdesmito gadu vidū nodibināju zemnieku saimniecību “Priežkalni”,” Bērziņa kungs stāsta, ka tolaik viņam piederējis produktīvākais ganāmpulks Latvijā, kā arī pirmā valstī oficiāli reģistrētā saimniecība nobarojamo sivēnu ražošanā. “1995. gadā uz mūsu saimniecības bāzes pat notika Latvijas piensaimnieku kongress. “Priežkalni” savulaik bija slaveni,” viņš atceras, taču bez nožēlas par to, ka “bija”.
Vēl tagad kungam saglabājušies paša ekonomiskie aprēķini, kas skarbi apliecināja – ar lauksaimniecību nopelnīt nevar, un Bērziņu ģimene izšķīrusies saimniecību pārdot. “Sākumā, kad nebija elektrības, degvielas cenu kāpuma un par augstākā labuma pienu maksāja ap 15 santīmiem litrā, pašizmaksa bija 11,4 santīmi. Piena litrs deva peļņu. Taču, šķiet, 1996. gadā, viss kļuva dārgāks. Litra piena pašizmaksa bija 12,03 santīmi, bet uzņēmums “Limbažu piens” zemniekiem deva vien 10…” K.Bērziņš neslēpj, ka tad, “lai sponsorētu piena lopkopību”, pat sācis cirst īpašumā esošo mežu, tādēļ zemnieku saimniecības pārdošana bija pamatīgi apsvērts solis. “Kad pārdevām, “Priežkalnos” bija 16 grūsnu cūkumammu, bet valdības neizdarības dēļ valstī tika ievesta “kreisā” gaļa. Jaunajam īpašniekam ferma bija pilna, tur izaudzēto pārdot nevarēja, un viņš bija spiests saimniecību likvidēt,” turpina kungs.
Sāp, ka apzog valsti
Runājot par savu ikdienu, K.Bērziņš nesūkstās – pensija, strādājot un par visu maksājot nodokļus, nopelnīta pienācīga. “Droši vien lielākā Jelgavas pusē,” viņš lēš, atklājot, ka pensijā, kā noteikts, aizgājis sešdesmit gadu vecumā, bet darba stāžs sakrāts vairāk nekā 77 gadi, jo septiņi ar pusi, kas pavadīti izsūtījumā, ieskaitīti ar koeficientu pieci. “Par iztikšanu sūdzēties nevaru, taču tas tādēļ, ka vienmēr visi ienākumi bijuši oficiāli, par visu maksāti nodokļi un aploksnē algu nekad neesmu piekritis saņemt,” Bērziņa kungam visvairāk kremt, ka mūsdienās daudzi iedzīvojušies uz valsts rēķina, ka cilvēki apzog valsti, nemaksājot nodokļus.
“Kas pašlaik darās laukos un ne tikai! Darba līgumu nav, sociālo garantiju nav. Tādējādi valstij tiek nozagts ne tikai sociālais, bet arī peļņas un ienākumu nodoklis, kas veido pašvaldības budžetu! Tā ir valdības neizdarība, ka netiek kontrolēti ieņēmumi,” kungs prāto, ka bezdarbnieku pilni pagasti, turklāt tā statuss, ja vēlas, tiek piešķirts teju visiem bez izņēmuma. Un tajā pašā laikā nav kas strādā.
“Šķiet, Krievijā tika veikts pētījums un konstatēts, ka daļa darbaspējīgo vīriešu nodzērušies, vēl tikpat sēž cietumos, plus narkomāni, un darbaspēks jāieved no citām valstīm. Latvijā draud tas pats,” viņš uzskata, ka ik gadu tiek pieņemti jauni likumi, piemēram, autovadītājiem – soda par to, ka nav drošības jostu, iedegtas tuvās gaismas, lai gan… “Vai esat ievērojuši, ka krēslas stundās ceļu labāk var redzēt ar ieslēgtām gabarītu ugunīm?” K.Bērziņš ir neizpratnē, ka līdz šim neviens nav izrēķinājis, cik daudz tiek patērēts resursu, lai saražotu miljoniem kilovatu nevienam nevajadzīgas elektroenerģijas! Bet vēl aizvien nav pieņemts likums par nelegālā alkohola tirdzniecību…
Patriotisms? Valdības neizdarība
Jautājumā par vietējā darbaspēka aizplūšanu uz citām valstīm, Kārļa kunga nostāja ir strikta: “Es nenosodu tos, kas brauc strādāt uz ārzemēm,” un viņš atklāj, ka arī pašu dzimtā kundzes brāļadēls pirms kādiem trim četriem gadiem kopā ar ģimeni aizbraucis strādāt uz Angliju. Latvijā pārdevis dzīvokli, mašīnu un par iegūto naudu nopircis elektriskos instrumentus darbam celtniecībā. “Un viņš šo soli nav nožēlojis. Turklāt bērni jau pateikuši, ka Latvijā neatgriezīsies nekad, viņš – varbūt. Uz pēdējo taisni,” stāsta K.Bērziņš.
Līdzīgās domās viņš ir arī par kādu citu pašlaik ļoti aktuālu jautājumu. Proti, zemes un īpašumu iztirgošanu cittautiešiem, par ko visi ir tik ļoti sašutuši. “Runā gan, ka to nedrīkst darīt, ka vajag būt patriotam. Bet es tam nepiekrītu. Ne jau par patriotismu ir runa, bet ekonomiskajiem apsvērumiem. Lai zemi, mežus, valsti neiztirgotu ārzemniekiem, valdībai jārada tādi apstākļi, lai cilvēki to negribētu darīt. Ja ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir pašlaik, tad man vienalga, kam iztirgoju. Ja vien labi maksā,” skarbs ir kungs.
***
“Pieciem cilvēkiem var katram iedot, piemēram, piecus tūkstošus latu. Lai būtu vienāds sākuma kapitāls. Taču, kad satiksies pēc pāris gadiem, viņi pavisam noteikti vairs nebūs vienādā situācijā – viens būs nodzēries, otrs kļuvis bagāts, kādam dzīvē nekas nebūs mainījies… Viss atkarīgs no cilvēka, no viņa apņēmības un godaprāta,” pārliecināts kungs, kas par vienu no svarīgākajām dzīves vērtībām uzskata ģimeni. “Tagad gan vairs nav modē reģistrēt laulību, bet diez vai tas ir pareizi. Ģimene ir vajadzīga,” teic K.Bērziņš, kas ar kundzi Viju kopā vada jau četrdesmit septīto gadu.
***
Kārlis Bērziņš
– Dzimis 1940. gada 5. martā
– Precējies, 2 bērni
– Absolvējis Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, mācījies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā
– Bijis Mežotnes Profesionāli tehniskās skolas direktors
– Talsu PMK priekšnieks
– Jelgavas Mācību kombināta 1. direktors
– Zemnieku saimniecības “Priežkalni” īpašnieks
– Lēdurgas pagasta Padomes priekšsēdētājs
