Konkurences padome, izvērtējot piena un biezpiena cenu veidošanos, atzīst, ka šajā procesā liela vara ir lielveikaliem.
Konkurences padome (KP), izvērtējot piena un biezpiena cenu veidošanos, atzīst, ka šajā procesā liela vara ir lielveikaliem. To uzcenojums piena produktiem veido 38 – 56 procentus, lai gan ražotāju izmaksas un ieguldījums produkcijas pievienotajā vērtībā ir ievērojami lielāks. Zemniekiem no galaprodukcijas cenas pieder mazākā daļa.
KP vērtējusi piena, kura tauku saturs ir 2 un 2,5 procenti, kā arī biezpiena ar 0,5 un 0,6 procentu tauku saturu cenas veidošanās mehānismu. Piena tirgus uzraudzības laikā KP apmeklējusi vairākus tā dalībniekus, pieprasījusi informāciju no piena un tā produktu ražotājiem un mazumtirgotājiem, kā arī no valsts institūcijām. Tirgus analizēts vairākos līmeņos – iepirkumu, pārstrādes un mazumtirdzniecības –, skaidro KP ārējo sakaru daļas vecākais referents Māris Gorbunovs.
Vienošanās nepastāv
KP pārbaude saistīta ar to, ka pērn septembrī un oktobrī pastāvējusi ievērojama cenu starpība (līdz 35 procentiem) dažādu ražotāju realizētajam pienam tirdzniecības tīklos. KP ņēmusi vērā, ka Rīgas Piena kombināts atrodas dominējošā situācijā produkcijas realizācijas tirgū, un vēlējusies noskaidrot cenu pārmaiņu pamatojumu un mazumtirdzniecības uzņēmumu lomu to kāpumā.
Konstatēts, ka piena iepirkuma cenai pēdējos gados ir tendence palielināties. Taču šis process bijis vienmērīgs, bez krasiem lēcieniem vai kritumiem. No 2004. gada janvāra līdz 2005. gada decembrim tā paaugstinājusies par 41 procentu. Informācija par cenu izmaiņām, kas ir KP rīcībā, neliecina par aizliegtās vienošanās pazīmēm piena pārstrādātāju vidū. 2004. un 2005. gadā piena pārstrādes tirgū novērojama nemainīga tendence – tajā pastāv trīs lielākie uzņēmumi – “Valmieras piens”, “Tukuma piens” un Rīgas Piena kombināts. To tirgus daļa veido septiņus līdz 24 procentus.
Lauvas tiesa tirgotājiem
Lielveikalu tīklā SIA “VP Market” faktiskais uzcenojums pārstrādātāju realizētajam pienam viena litra iepakojumos no 2004. gada janvāra līdz 2005. gada decembrim bijis no 6 līdz 42 procentiem. Savukārt tirdzniecības tīklā SIA “Rimi Latvia” faktiskais uzcenojums šajā posmā bijis no 43 līdz 135 procentiem. Divu lielāko tirgotāju kopējā tirgus daļa veido apmēram 64 procentus.
Piena un biezpiena gala produktu cenas veidošanās izpēte liecina, ka iepirkuma cena, par ko zemnieki izejvielu pārdod pārstrādes uzņēmumiem, veido aptuveni 20 procentus jeb piekto daļu. Pārstrādes uzņēmumu realizācijas cena, par kādu tie izstrādājumu pārdod lielveikaliem, ir no 21 līdz 30 procentiem. Savukārt lielveikalu uzcenojums – no 38 līdz 56 procentiem no kopējās cenas. Procentuālais sadalījums liecina, ka noteicošā tirgus vara piena un tā produkcijas gala cenai pieder lielveikaliem, zemnieki to spēj ietekmēt minimāli.
KP atzīst, ka lielveikalu tīkli, nosakot uzcenojumu pienam un biezpienam, vairumā gadījumu nevadās pēc iepirkuma cenu svārstībām, bet nosaka tās individuāli, ievērojot savas cenu politikas principus. Atsevišķos gadījumos, kad iepirkuma cenas lielveikalos tiek paaugstinātas, tirgotāju uzcenojums noteikts neproporcionāli to paaugstināšanai, tādējādi gūstot lielāku peļņu.
Tikai uzrauga un informē
Lai gan piena pārstrādātāju pievienotā vērtība un izmaksas ražošanas procesā ir būtiski lielākas nekā tālākpārdošanas procesā mazumtirdzniecībā, lielveikalu gūtā peļņa uz produkta vienību ir ievērojami lielāka. Tas liecina par nevienlīdzīgu spēku samēru tirgū starp piena pārstrādātājiem un diviem lielākajiem tirgotājiem, kā arī apstiprina KP agrāk paustās bažas par lielveikalu iepirkuma varu un nepieciešamību radīt mehānismu, kas novērstu ļaunprātīgu tās izmantošanu.
Uz jautājumu par KP turpmāko rīcību M.Gorbunovs atgādina, ka iestādes uzdevums ir veikt tirgus uzraudzību un darīt zināmu to sabiedrībai. Situācijā, kad valstī ir divi vadošie veikalu tīkli, bet nevienam nav dominējošais stāvoklis (40 procentu tirgus), KP arī nav likumīga pamata regulējošām darbībām.
Trūkst vienotības
Tirdzniecības asociācija lielveikalu uzcenojumu vērtējusi kā normālu parādību, jo tā tirgotāji sedzot savas darbības izmaksas. Ražotāju domas par lielveikalu tīklu diktātu ir citādas. Diemžēl viņi nevar lepoties ar vienotu nostāju. Vietējie ražotāji, vēlēdamies saglabāt savu vietu lielveikalu tīkos, no atklātas diskusijas labprātāk atturas. Sarunās ar Jelgavas un rajona uzņēmumu pārstāvjiem, kas piedalījās izstādes “Rīga Food 2006” konkursos un diskusijā par cenu veidošanas mehānismu, neviens nenoliedz lielveikalu tīklu spiedienu.
Pārstrādātājiem jārēķinās arī ar citām tirgotāju uzspiestām papildizmaksām. Piemēram, sveramās produkcijas fasēšana ar konkrētā veikalu tīkla cenu zīmēm, papildu maksājumiem vairāku tūkstošu latu apmērā, lai saglabātu vietu tīklā pēc veikala remonta u.tml. KP pārstāvis atzina, tā ir normāla tirgus parādība, ko KP nespēj ietekmēt.
Bijušas reizes, kad nozaru asociācijas nobriedušas konstruktīvām sarunām ar tirdzniecības tīkliem, tomēr līdz rezultātam tās novest nav izdevies. “Riga Food” diskusijā Zemkopības ministrija atzinusi, ka tās rīcībā nav tiešo sviru, lai kaut ko mainītu. Nepieciešams likums par tirdzniecību, jo Konkurences likums nevar visu regulēt. Atsevišķi ražotāji izteikušies, ka vienīgā svira, kas ietekmētu situāciju, ir pircējs. Tomēr arī tur vājā vieta ir vienotība.
